Darbā ar narkomāniem ir pierādījies, ka atkarības sākums reti kad ir saistāms tikai ar narkotiku ķīmiskajām īpašībām vai draugu ietekmi, bet gan lielā mērā ar vēlmi atrisināt grūti pārvaramas psihiskas problēmas.
Rodas jautājums, vai mēs visi neesam atkarīgas personības? Kā uzskata daudzi psihiatri un narkologi, par alkoholiķi kļūst, bet par narkomānu piedzimst. Mēs sagraujam paši sevi un savu ģimeni, nonākot atkarībā no lietām, saistībām, vājībām, kas tieši nesaistās ar apreibinošu vielu lietošanu. Pieķeroties cilvēkiem, lietām mēs remdējam savu vientulību, drošības sajūtas trūkumu, nespēju uzņemties atbildību.
Narkomānijas priekšnoteikumi tiek iegūti ļoti agrā dzīves posmā un pat pirms dzimšanas, ja paši vecāki nav pārliecināti par bērna nepieciešamību un spēju dot viņam mīlestību. Protams, lielai daļai, īpaši tiem, kas nākuši no tā saucamajām nelabvēlīgajām ģimenēm, ir nācies pārdzīvot seksuālo izmantošanu vai rupju fizisku vardarbību un vienaldzību, un vēl citi veselu virkni smagu nodevību, šķiršanos, bet tikpat liela daļa nevar minēt šos iemeslus.
Personības izveidošanā liela nozīme ir vecākiem. Atkarīgas personības izveidošanās priekšnoteikums slēpjas bērna audzināšanā. Taču arī tiem bērniem, kas ir saņēmuši vecāku uzmanību un bērnībā ir tiekušies atbilst vecāku ideāliem, vajadzētu piemist spēcīgai pašapziņai, tomēr arī viņi, nesasnieguši vēlamo, izjūt pamestības sajūtu un pārliecību, ka viņi neatbilst tām prasībām, ko diktējuši vecāki vai kāds viņu pašu ideāls. Mūsu sabiedrībā ir iesakņojusies pārliecība, ka laba audzināšana, ir prasību izvirzīšana. Bērnam augot rodas priekšstats, ka vecāki viņu mīl tikai par to, ka viņš atbilst viņu izvirzītajām prasībām, kas bieži vien ir vecāku subjektīvi izveidojušies priekšstati.…