Vitgenšteins piedāvā nerunāt par ētiku, jo par to nav iespējams runāt. Kāpēc? Tāpēc, ka vienkārši par to runāt ir muļķīgi. Cilvēks neko nevar pateikt par ētiku, jo tas pieprasa runāt par absolūto jēgu. Mūsu valodiskā pieredze noris relatīvās jēgas līmenī. Tajā brīdī, kad mēs izsakām izteikumu ar absolūto jēgu, mēs vēršamies pie kaut kādas jābūtības. Izteikums par jābūtību nav aktuāls. Tas neko nepasaka par lietu kārtību un par lietu attiecībām. Tas neko nepasaka par lietu pasauli un kārtību tajā. Tas, ko šāds izteikums pasaka ir mūsu priekšstati par vēlamo kārtību visā iepriekšminētajā. Šāda vēlamā kārtība ir hipotētiska, tā nav faktuāla, taču mūsu ikdienas pieredze vienmēr ir saistīta ar faktuālo. Vitgenšteina aprakstītie divi piemēri, kurus viņš salīdzina, pirmajā gadījumā – cilvēks spēlē slikti un viņš negrib spēlēt labāk, tātad viss ir kārtībā. Tiek dots fakta novērtējums un tiek konstatēts, ka lietu kārtība atbilst tādai, kādai tai ir jābūt. Otrajā gadījumā – kāds izturas kā dzīvnieks un apzinās to, spējot konstatēt, ka tā uzvesties ir slikti. Ja mēs vēlētos konstatēt faktuālo stāvokli, mums nāktos arī otrajā gadījumā konstatēt, ka viss ir kārtībā, taču mūsu priekšstati par jābūtību nosaka to, ka uzvesties kā dzīvniekam ir slikti. Un tas ir ne vien slikti, bet šādu uzvedību vajadzētu labot, līdz ar to mēs arī atbildam ar rekomendāciju, izsaucoties: „Uzvedies labāk!” Tas ir spriedums, kas ir izdarīts nevis no faktiskās situācijas, bet gan ņemot vērā to, kā tam būtu jābūt. Kādā veidā tad rodas šāda situācija? Mēs izejam ārpus faktuālās pasaules, paralēli tai veidojot ideālo pasauli. Ideālā pasaule ir spekulatīva, tajā viss atrodas absolūti ideālā kārtībā. …
