Katram vēstures laikmetam ir savas kultūras vērtības, savi audzināšanas uzdevumi, kurus veido cilvēki, vide un bez kuriem nav iedomājama personības veidošanās. Katrai sabiedrībai ir sava pagātne, zināšanas un daudzas citas īpašības un ko viena paaudze nodod nākamajai ar audzināšanas un izglītības palīdzību. Mainoties sociāli politiskajam stāvoklim, mainās arī ideāli un vērtības. Jaunajos apstākļos ievērojami pieaug cilvēka kā subjektīvā faktora loma visas sabiedrības funkcionēšanā, izvirzās jaunas prasības pēc intelektuāla, garīgi bagāta, progresīvi domājoša cilvēka. Tāpēc klasiķi un mūsdienu pedagoģija meklē jaunus paņēmienus, veidus cilvēka audzināšanā, jo bezdarbība ir personības degradācija. Personībai svarīgi apzināties savu būtību un eksistenci, savu uzdevumu un statusu sabiedrībā, tā nosakot rīcību, virzību, ko palīdz attīstīta griba. Intelektuāli attīstīts indivīds var izvēlēties esamības variantus- dzīves un pilnveidošanās stilu.…