Jautājums par dzīves jēgu ir viens no tiem mūžam neatrisināmiem un liktenīgiem jautājumiem, kuru jau gadsimtiem ilgi risina un pārdzīvo cilvēce. Agri vai vēlu šis jautājums rodas ikvienam cilvēkam, kurš sasniedzis zināmu attīstības pakāpi.
Dzīves jēgā tiek iekļauti visdažādākie mērķi, ideāli, vērtības, meklējot tajos būtiskāko, nozīmīgāko, to, kas saista šīs parādības ar kādu vēl augstāku mērķi, ideju, atskaites sistēmu.
Dzīves jēgas vajadzība ir aptvert visu dzīvi kopumā, padomāt, kāpēc vispār dzīvoju, kā vārdā to daru. Tad dažkārt pirmo reizi mūžā nāk apjausma, ka mēs esam mirstīgas būtnes, ka mums atvēlēts noteikts laika sprīdis, kad kaut kas jāpaveic, jāīsteno.
Katram cilvēkam ir sava dzīves jēga. Tajā ir visas dzīves kopējais vērtējums. Tomēr grūtības sagādā objektīva vērtējuma kritērija atrašana. Jēga personībai var būt izteikti dziļi intīma, apkārtējai sabiedriskajai domai neuztaustāma. Apkārtējie spriedumi var krasi atšķirties no cilvēka pašvērtējuma.
Personības dzīves jēgas noteikšanā cieši savijas dzīve ar nāvi. Te varam runāt par trīs veida nāvēm.
Pirmā ir fiziskā, bioloģiskā nāve.
Otrais nāves veids ir sociāli tikumiskā nāve, kad cilvēks pārstāj pozitīvi ietekmēt apkārtējo vidi: ir cilvēki, kas sociāli mirst pirms savas bioloģiskās nāves, ir cilvēki, kas dzīvo savos darbos, atmiņās ilgi pēc savas fiziskās bojā ejas. Daži sev mirušie mūsdienās ietekmē vairāk nekā daudzi patkaban dzīvojošie. Kā nākamās paaudzes novērtēs pašreizējās paaudzes, kā bērni novērtēs savus vecākus, kad tie būs miruši? Kas paliks prātā, kas sirdī, kas darbā no viņiem? Vai tagadējiecilvēki spēs nodot jaunajām paaudzēm mantojumā vispārcilvēciskās vērtības - labestību, patiesības un skaistuma mīlestību?
…
