Latviešu literatūras klasiskajā mantojumā A. Brigaderes daiļrade ieņem redzamu vietu. A. Brigaderes literārā darbība sākas pagājušā gadsimta 90. gados, bet sevišķi rosīgi attīstās 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos. Brigadere ir ievērojama pasaku lugu rakstniece. Savās pasaku lugās (“Sprīdītis”, “Princese Gundega”, “Maija un Paija” u. C.) viņa bagātīgi izmanto tautas daiļrades motīvus un tēlus, pauž tautas daiļradei raksturīgo vienkāršās tautas dzīves gudrību, darba un taisnības mīlestību, cildina izturību, drosmi, veselīgu, optimistisku dzīves izpratni.
Līdzās pasaku lugām Brigadere devusi ievērojamus darbus prozā. Viņas labākie stāsti (“Vecā Karlīne”, “Kņaze Irēna”, “Vīra māte” u. C.) ir liels ieguldījums latviešu literatūrā. Viens no Brigaderes reālistiski spēcīgākajiem prozas darbiem ir bērnības atmiņu tēlojumi trīs daļās: “Dievs, daba, darbs”, “Skarbos vējos”, “Akmeņu sprostā”. Šīs trīs grāmatas veido triloģiju, kas atspoguļo plašu rakstnieces bērnības un agrās jaunības ainu.
Brigadere augusi Zemgalē, Kalnmuižas pagastā. Viņas tēvs visu mūžu gājis kalpu gaitās, jo, kaut gan bijis saimnieka dēls, jaunībā atteicies no mājām par labu brālim, lai glābtu to no karadienesta. Nākamā rakstniece jau no agras bērnības izbaudījusi lauku darba dzīves sūrumu un ciešām saknēm saaugusi ar vienkāršajiem lauku darbaļaudīm. Brigaderes vecāki, sevišķi tēvs, ir ļoti reliģiozi, tāpēc arī meitene aug stiprā reliģijas ietekmē. Skolā Brigadere varējusi iet tikai dažus gadus. Sākumā viņa mācījusies Kalnmuižas pagastskolā, vēlāk Auces skolā, bet kad nomiris tēvs, mācības bijis jāpārtrauc. Jau 13 gadu vecumā Brigadere sākusi Pati sev pelnīt maizi. Viņa strādājusi gan par šuvēju, gan par pārdevēju veikalā un savu izglītibu papildinājusi pašmācības ceļā. Vēlāk Brigadere ieguvusi skolotājas tiesības un strādājusi par mājskolotāju. No 90. gadu beigām, kad viņa kļūst jau pazīstama rakstniece, par savu galveno darba lauku viņa izvēlas literatūru.
“Triloģijas” sižeta pamatā ir Brigaderes bērnības un agrās jaunības pārdzīvojumi, viņas attīstība, rotaļas un pirmās darba gaitas, atteiksmes ar vecākiem un citiem tuvākās un tālākās apkārtnes ļaudīm. Galvenais “Triloģijas” tēls ir mazā Annele. Brigadere šo tēlu vienmēr patur uzmanības centrā, saskaņā ar to izvēlas citus tēlus, liek risināties sižeta notikumiem. Brigadere mīl iedziļināties cilvēku raksturos, prot meistarīgi analizēt savdabīgas psiholoģiskas parādības, atklāt cilvēcisku izjūtu daudzveidību. Annelei vistuvāk stāv gaišais, cildenais, darba gribas un sirsnīgas nopietnības apgarotais tēvs, tāpat strādīgā, brižiem darba nevaļā paskarbā, bet vienmēr gādīgā, mīļā māte, sirsnīgā, jaukā māsa Līziņa, vecmāmiņa un citi tuvinieki. Bet ne tikai par viņiem stāsta Brigadere. Vēl ar daudziem citiem cilvēkiem savās bērnu dienu gaitās saskaras Annele. Kā dzīvi tie nostājas lasītāja acu priekšā. Tur ir Avotu puiši un meitas, starp tiem brašais, bravurīgais Ingus un nabaga bārenīte Karlīne. Tur kalpa vīri, zemes meklētāji, kā Rudmetu Vilis, tur lielkungu slavētāji Aņus un Driķītis, niknā lādētāja Kaminskene, krusttēvs Ansis, resnais, bagātais Līdaku papa, Melnzemju saimniece, Laukmaļu mamma un citi lauku ļaudis. Tur arī viņas Jelgavā nodzīvoto gadu paziņas: krustmāte Meire, Jelgavas bagātnieku kalpone Jetiņa, nabagā ebreju meitene Zāra, kā arī baroniete Heimane, Adalberts Fereins, Ranka kundze, Edgars Reikšāts un daudz citu. Bieži vien šie tēli iezīmēti tikai atsevišķām līnijām, parādīti epizodiski, tomēr tie veidoti kā dzīvi, pilnasinīgi cilvēki. Rakstnieces bērnības atmiņu siltuma un saulainības apstaroti, tie paver patiesas latviešu tautas dzīves gleznas notēlotajā laikmetā – pagājušā gadsimta 60. un 70. gados.
…
