IEVADS
Darba tēma: Apdāvinātības problēma ir kļuvusi par aktuālu problēmu. Ar apdāvinātību ciešā saistībā ir personības spējas un talants. Personība tiek uztverta kā unikāla un neatkārtojama individualitāte. Mums visapkārt ir dažādi cilvēki, katrs no tiem savā veidā ir radošs un apdāvināts. Daži ir talantīgi, citi atkal ģeniāli savās darbībās. Tomēr šiem cilvēkiem mūsdienās netiek pievērsta tā uzmanība, kas viņiem būtu jāvelta, bieži šo bērnu spējas paliek nesaredzētas vai nesaprastas no apkārtējo puses. Citi cilvēki uzskata, ka viņi nav tādi kā pārējie vai arī viņi ir nespējīgi un pat neapdāvināti. Katra cilvēka radošumu, apdāvinātību, talantīgumu un ģenialitāti nosaka spēju attīstības līmenis. Taču šīs spējas ne vienmēr var noteikt ar testu palīdzību vai zinātniskiem pētījumiem. Galvenais apdāvināta bērna uzdevums ir gaidīt uz citiem. Pamatskolā viņi gaida uz citiem skolēniem, vidusskolā bieži vien - arī uz skolotājiem. Viņiem šķiet, ka viņu laiks, kas pavadīts gaidot, ir citu izniekots. Pētījumi liecina, ka apmēram 15 - 30% no vidusskolu nepabeigušajiem skolēniem ir apdāvināti.
Darba mērķis: izpētīt radošas personības būtību, kreativitāti kā radošas personības attīstītāju, izpētīt radošas personības attīstības līmeņus – apdāvinātību, talantu, ģenialitāti un izpētīt sākumskolas bērnu radošas darbības prasmes.
Hipotēze: Skolēni, apdāvinātie bērni, saskaras ar daudzām psiholoģiska rakstura problēmām, viņiem nepieciešama sabiedrības sapratne un iejūtība, neatkarīgi no tā, vai viņi saucami par apdāvinātajiem bērniem.
…