Pamāte – šo vārdu mēs uztveram tik dažādi, tomēr pirmās asociācijas, kas mūsos raisās ir – auksta un ļauna sieviete, kurai patīk darīt pāri saviem audžu bērniem. Tomēr ne visas pamātes jeb audžu mammas ir neiecietīgas vai dusmīgas, tas ir atkarīgs no bērna vecuma, ģimenes stāvokļa. Tomēr vairumā gadījumu pamātēm iemesls ir iegūt varu, cīnoties ar audžubērniem par jaunā vīra uzmanību un mīlestību. Bieži vien par iemeslu ir greizsirdība. Šāda veida attiecībās par to atklāti nerunā, bet gan mēģina “izkonkurēt pretinieku” – šajā gadījumā bērnu, un tādējādi viņš cieš. Lai izprastu šīs attiecības, izvēlējos apskatīt trīs autoru darbus –
Kristīnes Ulbergas-Rubīnas „Es grāmatas nelasu”
Annas Sakses literāro pasaku „Cūkausītis”
Hansa Kristiana Andersena pasaka „Meža gulbji”.
Kristīne Ulberga-Rubīna
„Es grāmatas nelasu”
Grāmatā aprakstīta jaunieša Kristapa nedienas , cīņa ar aizņemto tēvu Klāvu un uzstājīgo pamāti Lauru, kā arī brāli Raiti. Viņam tuvākajā laikā vajadzētu iestāties vidusskolā, tomēr viņš labāk izklaidējas ar draugiem, kā dēļ arī bieži iekuļas nepatikšanās un tuviniekiem nākas „izsmelt viņa ievārīto putru”. Kristapa attiecības ar pamāti Lauru šķiet sarežģītas, jo brīžiem viņš viņu uztver kā labāko draudzeni, bet brīžiem kā ienaidnieci. Par spīti visam viņi mēģina sadzīvo zem viena jumta un cenšas viens otru izprast.
Laura ir jaunāka par Kristapa tēvu, tomēr ar viņu jūtas ļoti labi, tādēļ arī mēģina būt patiesa un atklāta pret saviem jaunajiem audžudēliem – Kristapu un Raiti. Tomēr visiem cilvēkiem ir jūtas, arī Laurai, kura uzskata : „Nez kāpēc pie visām likstām vienmēr vaino pamātes? …