IEVADS
Paliatīvā aprūpe ir ļoti nozīmīga, jo tā sniedz iespēju cilvēkiem, kas slimo ar slimībām, kuru ārstēšanā visas iespējamās metodes jau ir izmēģinātas un nav līdzējušas, uztvert dzīvi un slimību maksimāli pozitīvi, neieraujoties sevī un neieslīgt depresijā.
Latvijā sociālais darbs paliatīvajā aprūpē kā virziens tika ieviests salīdzinoši nesen. Taču citur pasaulē tas ir pazīstams jau ilgāku laiku. Diemžēl, kopš paliatīvās aprūpes pakalpojuma ieviešanas, vēl aizvien valstī paliatīvo aprūpi iespējams saņemt tikai nedaudzās iestādēs – Rīgas Austrumu slimnīcas Onkoloģijas centrā, Piejūras slimnīcas Liepājas Onkoloģiskajā slimnīcā, Iecavas Veselības un sociālās aprūpes centrā (Bauskas rajons), Irlavas Sarkanā krusta slimnīcā (Tukuma rajons) un Mazsalacas slimnīcā (Valmieras rajons) . Bērniem tā ir pieejama tikai Rīgā un Rīgas rajonā. Tās ieviešana pārējās iestādēs notiek lēni un apgrūtināti. Tam ir dažādi iemesli, kā piemēram, nepietiekams kvalificētu darbinieku skaits, pārāk mazs iespējamo pacientu gultas vietu skaits u.tml.
Šajā kursa darbā tiks pētīta paliatīvās aprūpes kopējā attīstība, vairāk pievēršoties tieši Latvijas pieredzei. Tiks apzināti tās attīstības veicinošie un kavējošie faktori. Paliatīvās aprūpes sociālajā darbā attīstība ir ļoti nozīmīga, ņemot vērā lielo daudzumu cilvēku, kuriem paliatīvā aprūpe sniegtu nenovērtējamu psiholoģisko, emocionālo, fizioloģisko un sociālo atbalstu - gan pašiem slimniekiem, gan viņu līdzcilvēkiem.
Līdz ar to kursa darbā tiek izvirzīts mērķis teorētiski pētīt un analizēt paliatīvās aprūpes idejas attīstību sociālajā darbā. Tiek izvirzīti sekojoši uzdevumi:
1. Teorētiski pamatot jēdziena paliatīvā aprūpe vēsturisko rašanos.
2. Raksturot paliatīvās aprūpes ideju sociālajā darbā.
3. Sistematizēt būtiskākos paliatīvās aprūpes idejas attīstību veicinošos un kavējošos faktorus sociālajā darbā.
4. Analizēt sociālā darbinieka lomu paliatīvajā aprūpē.
Darbā izmantotā pētniecības metode – zinātniskās literatūras analīze.
Darba struktūra – darbs sastāv no trim savstarpēji saistītām daļām. Sākumā autors
iepazīstina ar paliatīvās aprūpes vēsturisko jēdziena rašanos, kā arī tās kopējo attīstību. Pēc tam seko teorētiska izpēte par sociālā darbinieka lomu paliatīvajā aprūpē, kā arī paliatīvās aprūpes idejas attīstību sociālajā darbā tieši Latvijā. Nobeigumā, balstoties uz iepriekšējās nodaļās izpētīto informāciju, tiks izvirzīti būtiskākie paliatīvās aprūpes attīstības sociālajā darbā veicinošie un kavējošie faktori.
Jēdziens dzīves kvalitāte šajā darbā tiek skaidrots kā „indivīda labklājības rādītājs”. Jēdziens ietver fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, ģimenes dzīvi, saikni ar sabiedrību, pašnoteikšanos, materiālo nodrošinājumu. Dzīves kvalitātei ir subjektīvs un objektīvs raksturs.
…
