Ievads
Pēc II pasaules kara pasaule bija ļoti novājinājusies. 1947.g. pavasarī atmosfēra Eiropā bija stipri saspīlēta. Padomju Savienība cieši kontrolēja A-Eiropu. Rietumeiropā valdīja sociālais saspīlējums, jo miljoniem cilvēku zaudēja darbu, kapitāla un tirdzniecības tīkls bija izpostīts. Šo situāciju skaidri parāda Francijas sabiedriskās domas institūta (IFOP) veiktā aptauja 1946.g. 17.-28.janvārim, kurā tika noskaidrots Francijas iedzīvotāju viedoklis. Aptaujātajiem cilvēkiem tika jautāts: “Kāda ir vissvarīgākā problēma, ko jums un jūsu ģimenei vajadzētu novērst?” Rezultāti bija šādi- 53% no aptaujātajiem atbildēja, ka tā būtu ēdamā krājuma papildināšana, 18%- apģērbs, 26%- naudas likstas, 9%- apkure, 4%- dzīves apstākļi, 2%- zemkopības vajadzības. Pieaugošas ekonomiskās grūtības atnesa bezcerību un izmisumu cilvēkos.
1947. gada maijā ASV valdības aģentūras izpētīja iespējas sniegt palīdzību Eiropai un valsts apakšsekretārs Dīns G. Āksons (Dean G. Acheson) izdeva publisku paziņojumu par nepieciešamu un steidzamu ASV palīdzību Eiropai, veicinot tās apvienošanos. Jau 1947. gada 5. jūnijā valsts sekretārs G.C. Māršals (G.C. Marshall) teica runu Hārvardas universitātē. Viņš uzsvēra, ka viņa plāns nav vērsts ne pret vienu no valstīm, bet gan pret badu, izsalkumu un haosu; jebkura valsts, kas būtu gatava rekonstruēt Eiropu ASV virsvadībā, ir lūgta to darīt.
Ar šo runu oficiāli tika apstiprināta Māršala plāna ideja. Šo Āksona ideju Rietumeiropa uzlūkoja ar lielām cerībām, taču bija jāpaiet zināmam laikam, lai sabiedrība to pilnībā pieņemtu. Šī Eiropas atjaunošanas programma ekonomikas jomā paredzēja balstīties uz lieliem pūliņiem rūpniecībā, ārējas tirdzniecības apjomu palielināšanu, iekšējās finansiālās stabilitātes radīšanu un uzturēšanu un Eiropas ekonomiskās korporācijas attīstību. Vēlāk, Trūmana doktrīnas laikā, ASV uzdevums bija pārorientēties no pabalstu izsniegšanas Rietumeiropai uz rekonstrukciju. ASV valdīja uzskats, ka tai sākotnēji ir nepieciešams dot, tad investēt kapitālu, pirkt visu, ko vien var, cerībā dabūt ieguldīto atpakaļ. Nepieciešams bija plāns, kas būtu izstrādāts ASV kopā ar Eiropiešiem, kur ASV funkcija būtu uzraudzīt, lai plāns būtu reāli izpildāms. Plānā būtu nepieciešams paredzēt saskaņotu Eiropas politiku ekonomikā. Šie mērķi Eiropas iedzīvotājos radīja cerību par dzīves apstākļu uzlabošanos. Neapšaubāmi, ka cilvēkiem bija zināms arī Māršala plāna otrs nodoms, kas netika klaji deklarēts- cīņa pret komunisma izplatīšanos Eiropā, īpaši bailes, ka tie varētu pārņemt varu Francijā un Itālijā.
Manuprāt, interesants notikums, kas saistās ar Māršala plānu ir mēģinājums iesaistīt šai programmā Padomju Savienību un tās kontrolē esošās Austrumeiropas valstis. Kā vēlāk noskaidrosies vārdu “mēģināt” šajā gadījumā ir jāliek pēdiņās, jo ASV un Rietumeiropas interesēs nebija finansēt komunistiem draudzīgās valstis.
Šajā darbā es sīkāk aplūkošu Padomju Savienības reakciju uz Māršala plānu, kas sadalīja Eiropu divās daļās- Austrumu un Rietumu. Tieši tāpēc Austrumeiropa kopumā no šīs programmas saņēma tikai 546 miljonus ASV dolāru, kamēr Rietumeiropa no 1947. līdz 1952. gadam saņēma 13,6 miljardus dolāru.
Sākotnējā Padomju reakcija uz Māršala plānu bija negatīva. PSRS ziņas un laikraksts “Pravda” publicēja vairākus rakstus, sasaistot Maršala piedāvājumu ar Trūmana doktrīnu un attēlojot ASV finansiālo palīdzību Eiropai, kā rupju ekonomiskā spēka izvēršanu ar nolūku iejaukties Eiropas iekšējās lietās. Tomēr, neskatoties uz šo sabiedrības negatīvo attieksmi, politbirojs 1947. gada 21. jūnijā tikās ar Anglijas un Francijas pārstāvjiem, lai pārrunātu par iespēju sarīkot ārlietu ministru tikšanos, lai pārrunātu Māršala plāna piedāvājumu. Abas Rietumu lielvalstis pieņēma Padomju velmi šādu tikšanos noorganizēt Parīzē 27.jūnijā. Daudzi uzskata, ka E.Bevins (E.Bevin) un G.Bidaults (G.Bidault)- Lielbritānijas un Francijas ārlietu ministri- “spēlēja dubultu spēli”. No vienas puses viņi atbalstīja Padomju Savienības iesaistīšanos Eiropas atjaunošanās procesā, bet no otras puses cerot, ka tā šo iespēju noraidīs.
Padomju Savienības vēstnieks ASV, Nikolajs V. Novikovs (Nikolai V. Novikov), nosūtīja telegrammu Maskavai 9.jūnijā un to atkārtoja 24. jūnijā, norādot Maršala plāna politiskos aspektus. Pirmkārt, Trūmana doktrīnas paplašināšana, kuras rezultātā finansiālā palīdzība būs kā politisks spiediena pielietojums pret Eiropu, īpaši Austrumeiropu. Otrkārt, paplašinot Francijas valūtas plānu un modernizējot un ievedot jaunu tehniku citās valstīs, ar mērķi izveidot spēcīgu Rietumu bloku ASV vadībā. Māršala plāns ir tikai instruments ar kuras palīdzību ASV īsteno savu politiku.
…
