Secinājumi
Pēc apkopotās informācijas, var secināt, ka IeTK sniegtie oficiālie dati ir safabricēti vai vismaz nepatiesi kaut vai no tikko pieminētā fakta, ka īsti skaidri nav zināms arestēto un legalizējušos partizānu skaits, jo legalizējies partizāns vareja būt pirms tam arestēts, bet arestētais - ieskaitīts legalizējušos personu skaitā.
Var veikt arī pārmērīgu secinājumu, ka šajā laikā PSRS uzskatīja par vajadzīgu glorificēt savu varenību skaitļos, tādējādi iebiedējot vietējos iedzīvotājus.
Aplams pārmērs skaitļos redzams arī 1944. – 1946. gadā iznīcināto grupu skaitā, kurš palielinājies no 25 līdz 288. Salīdzinot šos skaitļus ar IeTK armijas taktiku attiecīgajā gadā, nav iespējams, ka tik ātri un dramatiski pieauga šis skaitlis, jo tikai 1946. gadā tika izveidotas operatīvās trieciengrupas, kuras deva milzīgu pārspēku. Frontālās kaujas fāzē IeTK armijai bija tehniskais bruņojums, bet kā rāda Stampaku kauja, partizāni pēc cīņas nometni pameta un izklīda pa visu Ziemeļlatgali, un čekas armija viņiem nesekoja. Un, atkal tikai pieņēmums, ka oficiālajās atskaitēs tika ierakstīti daudzi desmiti kritušo, kuri, iespējams, tika nogalināti vēlāk, bet tas tādējādi šo skaitli dubulto un jauc kopskaita jēgu.
Lielāku skaidrību varētu viest Krievijas arhīvu apmeklējums, taču diemžēl ir liegta šo dokumentu, un šī perioda kopumā, pieejamība pētniekiem.
…