Secinājumi.
Un nobeigumā gribu teikt, ka vairāk vai mazāk visi manis apskatītā laikposma mākslinieki bija valdošās varas ietekmē, kas uzspieda savas normas, tomēr lielākā daļā tam ļāvās, lai pēc tam varētu brīvāk izpausties. Tā bija kā nodeva savam laikam. Tomēr tieši šajā laikā norisa straujš mākslas uzplaukums, ko nedrīkst noniecināt, jo visos laikus jau māksla ir bijusi instruments valdošās ideoloģijas rokās.
Totalitārisma apstākļos nebija iespējama atklāta pretošanās režīmam ar mākslas līdzekļiem, mākslinieki centās gan pielāgoties šai realitātei, gan iespēju robežās no tās norobežoties.
Šajā laikā mākslinieki lielā mērā orientējās uz oficiālajiem valsts pasūtījumiem ar garantētu atalgojumu, tajā pašā laikā veidojās arī „brīvā” māksla, tomēr šī „brīvā” māksla veidojās pakāpeniski, jo visu padomju laiku Latvijā un visā PSRS māksla tika pakļauta cenzūrai un ideologu uzraudzībai, tomēr šī laika mākslinieki iemācījās izmantot zemtekstus, „runāt” metaforas, lai paustu savus uzskatus. Mākslinieki atradās tādā kā duālā situācijā, kad no vienas puses bija varas pasūtījuma darbi, bet no otras – mākslinieku vēlme brīvi izpausties un atveidot savos darbos cilvēkiem aktuālas domas un jūtas.
…