50. gadi beigās un 60. gadu sākumā padomu sabiedrībā valdīja atvieglojuma, gaidu un cerību atmosfēra. Kritizējot un noraidot staļinismu un ļeņinisma palīdzību, nostiprinājās tā saucamā sešdesmito gadu paaudze. Šī paaudze padomju kultūras vēsturē visvairāk asociējas ar sociālistiskās sistēmas liberalizācijas mēģinājumiem, enerģiskiem un konformistiski noskaņotiem padomju laika partijas, komjaunatnes nomenklatūras darbiniekiem un tipiskiem padomju inteliģentiem.1
Sešdesmito gadu paaudze tiecās liberalizēt sociālistisko padomju iekārtu, bet nevis to likvidēt. Aktuāla bija ideja modernizēt padomju valsti paātrinātā tempā, lai panāktu un apdzītu Rietuma valstis. 2
Padomju vara pieļāva rietumnieciskas izcelsmes kultūras parādības, kas nodrošināja sabiedrības atsevišķu grupu konsolidāciju un zināmu subkultūru. Tāda, piemēram, bija "stilīgo" jauniešu kustība. "Stilīgie" vairāk vai mazāk apzināti protestēja pret vienmuļību un pelēcību ikdienas dzīvē. "Stilīgo" jauniešu subkultūras simboli un vērtības izpaudās galvenokārt apģērbā: rūtainu audumu svārkos, kaklasaitē ar mērkaķi, šaurās biksēs, kurpēs ar ļoti augstu pazoli. "Stilīgos" no pārējiem varēja atšķirt arī pēc "boksa" frizūrām un viņu kompānijas skanošās "bugi - vugi" mūzikas. 3
Liberalizācijas atmosfēras ietekme Latvijas tēlotāja mākslā 60. gados ievērību guva tas saucamais skarbais stils. To lielā mērā radīja un nostiprināja jaunā paaudze, kas bija augusi un ieguvusi izglītību padomju iekārtā. Piemēram, latviešu padomju mākslas vēsturē tādi pazīstami gleznotāji un grafiķi kā I. Zariņš, E. Iltners, DŽ. Skulme, U. Zemzars, B. Bērziņš, B. Baumane, R. Valnere, G. Krolis. Viņi savā daiļradē centās izvairīties no dzīves ilustratīvas izskaistināšanas, pretrunu un problēmu noklusēšanas, padomju cilvēku heroizācijas.…