Šo referātu vēlētos sākt ar Latvijai nozīmīgas dienas pieminēšanu t.i. Latvijas Republikas starptautiskās (de jure) atzīšanas dienu. Šī gada 26.janvārī mēs svinējām astoņdesmito gadadienu.
Latvija savā pastāvēšanas laikā jau divas reizes ir atguvusi neatkarību. “Un neatkarību apliecina arī tas, ka valsts ir starptautiski atzīta un citas valstis šai neatkarībai piekrīt.”1
1918.gada 18.novembrī piepildās daudzu visapslēptākās vēlmes un sapņi, kurus pat dažkārt necerēja īstenot. Šai dienā Arturs Bērziņš teica:
“Tas ir noticis. Sapnis piepildījies. Latvija ir dzimusi. Viņa dzimusi no sapņiem, no mūsu ciešanām, no mūsu ilgām. Gaišs oreols tai ap galvu. Un viņa uzsmaida caur asarām. Jauna demokrātiska vienība ieiet lielā tautu demokrātiskā apvienībā. Latvija ir dzimusi. Pie viņas šūpuļa vakar stāvēja apvienota latviešu tauta. Tas bija vēsturisks brīdis, kuru atminēs laiku laikos un nākošās paaudzes apskaudīs mūs, kas to piedzīvojām.”2
Šos mirkļus pārdzīvoja mūsu senči, un mūsu pienākums ir neļaut no paaudzes paaudzē aizmirst, bet gan apzināties šī notikuma būtisko; padziļināt mūsu zināšanas par tā laika virzītājspēkiem, kas deva iespēju tam notikt.
Šeit vēlētos pieminēt Jāņa Raiņa (Pliekšāna) trimdā sarakstītās dzejas rindas, kuras pat tālu būdamas no saviem dzimtajiem krastiem pauda brīvības vēsmu:
“Mēs maza cilts,
Mēs būsim liela tik, cik mūsu griba.
Caur gadu simtiem latvju vanags skries
Pa tumšu mežu naktīm, dumbru purviem,
Par kailiem, kaulu baltiem kaujas laukiem,
Ar sauli sapņujūras skaidri sniegs.”
Lūk šeit slēpjas arī mana referāta būtība. Es vēlos izzināt, cik liels devums bija Latvijā pastāvošajām padomēm ceļā uz neatkarīgu Latviju. Analizējot to darbību, padomju locekļu uzskatus un ieguldījumu katras padomes mērķu īstenošanā, gribētu uztvert tā laika gaisotni. Tas ļautu pilnīgāk ieskatīties notikumu virzības gaitā un izprast apkārtējo domu gājienus.
Vēsture ir darījusi savu, bet mūsu mērķis ir to neaizmirst. Nevajag nopelt pagātni, bet, atskatoties atpakaļ, aptvert cilvēces izdarītās kļūdas un nepieļaut to atkārtošanos. Tomēr vēsture pauž ne tikai kļūmīgos soļus, bet arī cilvēka gara spēku. Cik daudz tomēr latviešos toreiz bija drosmes un patriotisma - tieši tā, kas mūsdienās trūkst visvairāk. To mums vajadzētu ņemt par piemēru un neaizmirst.…
