IEVADS
Medicīna ir ļoti specifiska zinātnes nozare, kas sabiedrībā vistiešākajā veidā, tā vai citādi, skar praktiski jebkuru sabiedrības locekli. Lai apzinātu faktorus, kas saistīti ar medicīnas nozares īpašo raksturu un līdz ar to arī ar tajā nepieciešamo (un esošo) tiesisko regulējumu, ir vērts pievērsties nozarē iesaistīto personu statusam, interesēm un šo interešu aizsardzības nepieciešamībai. Lai apzinātu šī darba mērķi, vispirms jādefinē tie tiesību filosofijas principi, kuri strukturē kā Eiropas kultūrtelpas vērtību sistēmu kopumā, tā arī medicīnas nozares vietu šajā sistēmā.
Jau 18.gadsimta vidū angļu domātājs Deivids Hjūms (1711.-1776.) atzina, ka, lai gan cilvēki spējot sadarboties daudz efektīvāk un saprātīgāk nekā dzīvnieki, cilvēkam tomēr esot nepieciešama aizsardzība no citiem cilvēkiem.
Sabiedrībai kā valstiskam veidojumam arvien vairāk socializējoties, vērojama pieaugoša valsts sociālo garantiju tendence, kas vēl gadsimtu senā pagātnē bija visai vāji attīstīta. Radikālās izmaiņas Krievijas tiesību filosofijas telpā 1917.gadā, no 1940. līdz 1992.gadam vistiešākajā veidā skāra arī Latviju, pilnībā likvidējot “privātprakses” un “privātu ārstniecības iestāžu” jēdzienu. Valsts pilnībā uzņēmās atbildību par savu pilsoņu bezmaksas medicīnisko aprūpi, vienlaikus valstiskojot visus ar medicīnas nozari saistītos subjektus un materiālos līdzekļus. Ārstniecības personāls ieguva valsts kalpotāja (pēc būtības ierēdņa) statusu. Visas ar medicīnu saistītās tiesiskās attiecības pilnībā pārgāja uz administratīvo tiesību regulējuma ietvariem. Medicīna ieguva konstitucionāli garantēta valsts pakalpojuma statusu, kura saņemšanai virknē gadījumu (obligātās potēšanas, profilaktiskās medicīniskās apskates mācību un darba vietās, grūtnieču uzraudzība u.tml.) pacientam vispār nebija jāpauž sava griba.
Vēl vairāk, izvairīšanās no šī pakalpojuma varēja izsaukt administratīvas sankcijas no pakalpojumu sniedzēja – valsts puses. Gadījumos, kad valsts vara uzskatīja, ka pakalpojuma saņēmēja izvairīšanās no tā apdraud citu sabiedrības locekļu intereses (seksuāli transmisīvās slimības, alkoholisms, psihiskas saslimšanas u. tml.), valsts tiešo piespiedu līdzekļu pielietošana ārstniecības pakalpojuma sniegšanai pacientam, atbildīgajām amatpersonām bija jānodrošina obligāti.
Latvijas valsts atgriešanās klasiskajā buržuāzisko tiesību sistēmā, formāli likvidēja valstisko ārstu un ārstniecības iestāžu monopolu. Taču tūlīt pat noskaidrojās, ka neviena no ieinteresētajām pusēm (pacienti, valsts vara, ārstniecības iestādes, kā arī vairums ārstniecības personāla) nekādas būtiskas pārmaiņas šajā sistēmā nevēlējās, ja vien par tādām neuzskata “perestroikas” modeļa ārstu kooperatīvu izveidošanu (pēc ārstu iniciatīvas saprotams) pie valsts ārstniecības iestādēm un daļas valstisko regulatīvo funkciju nodošanu pašiem ārstiem. Nekavējoties atsevišķās detaļās nākas atzīt, ka valstiskā komunisma ārstniecības organizācijas modelis šajā laikā Latvijā nav būtiski mainījies.
Kaut cik efektīvi privātu pakalpojumu sniegšanas sfērā darbojas vienīgi zobārstniecība, kosmētiskā medicīna un neliels daudzums privātu ārstniecības iestāžu lielpilsētās. Tātad nākas konstatēt, ka ārstu vara un valsts vara ir apvienojusies, lai radītu sev vislabvēlīgākos ārstniecības nosacījumus, izstumjot no šī lemšanas procesa pašus pakalpojuma saņēmējus – pacientus.
Tā rezultātā Latvijas valstī joprojām saglabājas valsts ārstniecības iestāžu monopols un ļoti spēcīgs administratīvo tiesību regulējums ārstniecības sfērā. Pirmajā brīdī šķiet, ka šajā situācijā nekam būtiski nevajadzētu mainīties. Tomēr tā nav. Šajā sistēmā ir arī kādas būtiskas izmaiņas un tās skar kā pacienta, tā arī citu institūciju statusa maiņu. Pacients buržuāziskajā tiesību sistēmā ir apveltīts ar privāto tiesību subjektivitāti. Savukārt, tiesu vara kļuvusi no valsts lēmējvaras ievērojami neatkarīgāka un šāda situācija kopumā veido iespēju pacientam vērsties tiesā pret ārstniecības subjektu visos gadījumos, kad pacients saskatījis savu tiesību aizskārumu. Kā noprotams, vairumā gadījumu atbildētājs ir valsts, ar visām no tā valsts budžetam izrietošajām nepatīkamajām sekām. Lai šādas kolīzijas mazinātu, valstij nekas cits neatliek, kā pavērsties “ar seju pret pacientu” un censties ievērot arī pacientu intereses. Vēl jo vairāk tāpēc, ka uz valsts varu ievērojamu spiedienu izdara strauji pieaugošā starptautisko un Eiropas tiesību eskalācija Latvijas tiesību telpā.
Apzināt šī procesa tendences un kolīzijas ir šī kvalifikācijas darba uzdevums. Īpaši tāpēc, ka šī tēma Latvijas tiesību sistēmā teorētiskā līmenī praktiski nav skarta.
…
