Ekoloģija – oikos – māja, logos – mācība. Šī nozare risina jautājumus kas saistīti ar cilvēka un apkārtējās vides attiecībām, organismu savstarpējo saistību. Tā risina jautājumus, kas saistīti ar cilvēka attiecībām ar dabu pārējo dzīvo pasauli un tās izrietošajām sekām, kā arī aplūko ētiskus un praktiskus jautājumus, kā novērst cilvēka un dabas disharmoniju.
Viens no tehnikas radīšanas motīviem ir centieni atvieglot fizisko darbu, nodrošināt lielāku labklājību, veidot kultūras pasauli. Ar šādu motivāciju cilvēks neglābjami nostāda sevi pretī dabai, jo tā pati par sevi nenodrošina civilizācijai atbilstošu labklājības līmeni. Cilvēks ar tehnikas palīdzību cenšas pārveidot dabu, lai realizētu savus mērķus, aizmirstot, ka dabai pašai ir savs mērķis. Tāpēc uzspiest dabai cilvēka mērķus var tikai līdz zināmai robežai. To pārsniedzot, sākas dabas katastrofas. Mūsdienu tehnika attiecībā pret dabu ir nežēlīga – tā grib no dabas iegūt enerģiju un veidot tās uzkrājumus. Tagad elektrostacija netiek uzcelta uz upes, bet gan upe tiek iespiesta elektrostacijā. Daba tiek pakļauta tehnikas ritmam: iegūt, pārstrādāt, uzkrāt, sadalīt, pārveidot un atkal iegūt. Pret dabu sāk izturēties kā pret izziņas un pārveides objektu. Šī attieksme ir viens no ekoloģiskās krīzes cēloņiem.
Viens no bīstamākajiem ienaidniekiem uz mūsu planētas ir cilvēces radītais vides ķīmiskais piesārņojums, kas radies attīstoties mūsdienu zinātnei, industriālai rūpniecībai, nodarot plašu kaitējumu apkārtējai videi, kultūras un vēstures pieminekļiem, sabiedrībai un mūsu nākotnei uz šīs planētas.
Vērojot mūsu planētu Zemi no kosmosa, tā piesaista ar savu zilgano krāsu. Šo zilo caurspīdīgo krāsu veido atmosfēras slānis, kas ir viens no nosacījumiem, lai uz planētas pastāvētu dzīvība. Atmosfēra mūs apgādā ar gaisu, ko mēs elpojam, kā arī regulē globālo temperatūru, satur ozona slāni, kas kalpo kā filtrs pret nāvējošo Saules radioaktīvo starojumu.
Apmēram biljons gadu ozona molekulas atmosfērā ir sargājušas mūsu planētu, taču pēdējā pusgadsimta laikā cilvēka darbība ir sākusi apdraudēt to pastāvēšanu. Apmēram 90% no visa ozona daudzuma atmosfērā atrodas augstumā starp 10 un 60 km. Šo atmosfēras slāni sauc par stratosfēru. Ozons vēl ir arī troposfērā.
Ozona daudzums Zemes atmosfērā ir 3,3 x109 t. Ozona slānis (tā biezums, salīdzinot ar normāliem apstākļiem, ir 2,5 mm) pasargā biosfēru un Saules starojuma spektra ultroviolētās daļas. Bez tam inversijas slānis, kas veidojas stratosfērā ozona eksotermiskās sadalīšanās rezultātā, pasargā Zemes virsmu no atdzišanas.
Galvenā ozona masa atrodas stratosfērā. Ja zemes virsmas tuvumā un troposfērā ozona koncentrācija ir 0 - 10 – 4 %, tad stratosfērā tā ir līdz 100x augstāka. Ozona slāņa profils ir stipri atkarīgs no ģeogrāfiskā platuma, gadalaika, saules aktivitātes un citiem faktiem. Maksimālais ozona slāņa biezums ir 10 - 25 km augstumā, kaut gan var mainīties un atrasties pat 10-30 km robežās.…
