Ozons – zila, ūdenī šķīstoša,indīga 3 atomu gāze ar asu specifisku smaku. Dabā rodas no O2 elektriskajā izlādē pērkona negaisa laikā vai saules UV starojuma ietekmē.Visvairāk ozona ir 20- 25 km augstumā. Tur izveidojies dažus simtus metrus biezs slānis,kas izpilda aizsargfunkciju.
Apmēram 90% no visa ozona daudzuma atrodas 10- 40 km virs Zemes (t.s. ozonsfēra). Šo slāni sauc par stratosfēru.
Troposfērā (līdz 16 km augstumam) sastopams t.s. “negatīvais” ozons.
“Pozitīvais” ozons.
Īpašības:
Šķīst ūdenī;
Aktīva ķīmiska viela – dezinficētājs (tas ir uz pusi aktīvāks oksidētājs nekā hlors);
Ātri izreaģē (iedarbojas pat 3000 reižu ātrāk kā hlors, tāpēc spēj pārvērsties par skābekli 20 minūšu laikā);
Augsta iznīcināšanas spēja (dezaktivizē vīrusus, sēnes, pelējumu, cistas);
Samazina radioaktīvā starojuma ietekmi.“Negatīvais” ozons.
Augstas O3 koncentrācijas piezemes atmosfēras slānī izraisītās problēmas:
Ozona piesārņojums veidojas laika apstākļu ietekmē. Ja vairākas dienas pēc kārtas ir neliels vējš un stipra saule, lielpilsētās ar blīvu transporta satiksmi bieži veidojas fotoķīmiskā smoga situācijas. Šādos gadījumos ozons kļūst par sekundāru gaisa piesārņotāju, iesaistās siltumnīcas efekta radīšanā;
Rada lielus ražas zudumus (it īpaši attiecībā uz kartupeļiem un tabaku);
Palēnina koku un citu augu attīstību;
Paātrina polimēru, gumijas un dažādu aizsargpārklājumu degradāciju;
Izraisa dažādas elpošanas sistēmas slimības un to simptomus, piemēram, klepu, aizsmakumu, sāpes krūtīs dziļas ieelpas laikā, elpas trūkumu u.c.Kad izveidojās planēta Zeme, to nekas neaizsargāja no Saules radiācijas. Plosījās vētras un negaisi, izvirda vulkāni, kas izdalīja indīgas gāzes. Pirmie dzīvie organismi radās ūdenī, tiem nepieciešamo skābekli izdalīja jūras aļģes.Pirms vairāk nekā 350 miljoniem gadu atmosfērā izveidojās ozona slānis, un dzīvās būtnes parādījās arī uz sauszemes. Visu šo laiku zilganais gāzu apvalks pasargājis planētu no sevišķi bīstamajiem Saules UVB stariem, tomēr pēdējā pusgadsimta laikā cilvēka darbība ir sākusi apdraudēt tā pastāvēšanu.
Ozona slāņa samazināšanās tika ievērota jau 20. gs. 70to gadu vidū, tomēr zinātnieki pieļāva, ka tas ir dabisks process. Tomēr ar laiku process pievērsa arvien lielāku uzmanību. Veicot regulārus novērojumus, 80to gadu sākumā zinātnieki pierādīja, ka nezināmu iemeslu dēļ virs Antarktīdas ozona slāņa sairšana noris īpaši strauji. Vietām jau bija izveidojušies caurumi, kur O3 koncentrācija samazinājusies par trešdaļu! 1985. gada 1. oktobrī konstatēja ozona slāņa caurumu, kurā O3 koncentrācija bija samazinājusies 160 reizes! Ozona caurums mainījās, taču tam bija tendence palielināties. Speciālisti secināja - ja noārdīšanās process netiks apturēts, tas novedīs pie globālas katastrofas.…
