2. Moz.1
Nodaļas sākumā tiek pieminēts Jēkabs un viņa bērni, kas apmetās uz dzīvi Ēģiptes zemē, un visu to dvēseļu skaits bija tikai 70. Bet paaudzes nomainījās, un nāca jauns faraons, kurš aizmirsa par Jāzepu. Tā kā israēla tauta bija kļuvusi ļoti liela un varena, tad faraons nolēma tos paverdzināt, lai tie nevarētu sacelties un aiziet no Ēģiptes. Bet Dievs savu tautu neatstāja, un tā vēl vairāk pieauga savā spēkā. Kad faraons vecmātēm lika nogalināt visus jaunpiedzimušos israēliešu puisēnus, tad Dievs sūtīja savu garu pie vecmātēm, un tās bijās Dieva. Pareizāk sakot, šīs sievas saprata, ka faraona vara, salīdzinot ar Dieva varu, ir niecīga.
2. Moz.2
Ar šo nodaļu, manuprāt, iesākas jauns posms izraēliešu vēsturē. Tad nu lūk: faraons bija liecis upē noslīcināt visus dzimušos ebreju cilts. Bet kāda vīra sievai no Levija cilts piedzima dēls, un viņa to slēpa 3 mēnešus, bet, kad to vairs nevarēja slēpt, viņa uztaisīja šķirstu no niedrēm, un kopā ar Mozu, atstāja to upes malā. Tad nāca faraona meita peldēties, un viņa ieraudzīja puisēnu un apžēlojās par to. Viņa ņēma vienu no ebreju sievām, kas bērnu zīdīja, bet vēlāk to ņēma savā namā, un tas kļuva viņai par dēlu. Mozus izauga faraona namā, dzīvodams pilnīgi citu dzīvi, atšķirībā no viņa tautiešiem. Iespējams tāpēc Mozus nosita kādu ēģiptieti, kurš sita kādu ebreju. Viņš nebija iepazinies ar savas tautas patieso stāvokli, tomēr tas neattaisno viņa paša grēku.…