Attiecības starp Eiropas un pasaules valstīm starpkaru periodā neveidojās visai veiksmīgi. Tās pretrunas, kuras jau iezīmējās Parīzes miera konferences laikā – uzvarētājas un zaudētājas valstis, Eiropas “vecās” valstis un tās, kuras radās pēc I. Pasaules kara, ekonomiski spēcīgās un netik spēcīgās – turpināja attīstīties tālāk.
Situāciju vēl vairāk saasināja pasaules ekonomiskā krīze 1929.-1933. gadā. Valstis visus savus spēkus veltīja iekšējo problēmu risināšanai un mazāk vērības pievērsa starptautiskās drošības jautājumiem. Tas ļāva potenciālajiem agresoriem samērā netraucēti īstenot savus nodomus.
Darbā tiek atspoguļota situācija pasaulē pirms Otrā pasaules kara un vienošanās kādas pastāvēja starp valstīm.
Pirmajā nodaļa ir īss pārskats par pasaules valstu iekšējo un ārējo situāciju. Jo tieši pirmskara situācija noteica kara sekas un katras valsts mērķus karā. Vairums Eiropu valstu pirms kara nostabilizējās fašisms un komunisms, kas arī bija par labu kara sākšanai.
Otrā nodaļā tiek apskatītas vienošanās un to mēģinājumi. Diemžēl starp Lielbritāniju, Franciju un PSRS neizdevās vienoties, jo PSRS tuvāka šķita fašistiskā Vācija. Vācija un Krievija noslēdz Molotova-Ribentropa paktu, ko arī vēsturnieki uzskata par Otrā pasaulēs kara sākumu. Karā laikā arī notiek valstu vienošanās, kā piemēram Vācijas, Itālijas un Japānas parakstītais Trejsavienības pakts.
Secinājumos tiek mēģināts apkopot valstu intereses Otrā pasaules kara laikā un kā pirmskara situācija valstī iespaidoja katras valsts mērķus.
Tūlīt pēc kara visās Eiropas zemēs, izņemot komunistisko Krieviju, valsts pārvaldes forma bija demokrātija. Demokrātiskās valstis bija sakāvušas diktatoriskos režīmus, un demokrātija kā pārvaldes forma baudīja augstu prestižu. Tomēr, kā teicis Deivids Tomsons, notikumi kā sazvērējušies iepotēja cilvēkos apziņu, ka demokrātija kā pārvaldes forma ir pārāk vāja un maz iedarbīga, lai ar tās palīdzību risinātu pēckara sasāpējušās problēmas. Eiropas valstīs cita pēc citas izveidojās autoritāras valdības: Ungārija, Itālija, Turcija, Spānija, Albānija, Portugāle, Polija un Dienvidslāvija to izdarīja 20. gados, un desmitgades otrajā pusē arī Lielbritānijā, Vācijā un Francijā pie varas nāca konservatīvas valdības. Šādai ievirzei bija dažādi iemesli. Austrumeiropā demokrātija kā pārvaldes forma bija par grūtu un par jaunu, turklāt Eiropas politiķi, kopumā ņemot, nenodrošināja tādu valdību, kas būtu citiem iedvesmojoša un ietekmīga. Tomēr vislielākās grūtības sagādāja tas, ka ekonomiskie un sociālie apstākļi bija pārāk nenokārtoti.1 “Bija grūti iedomāties apstākļu kopumu, kas būtu vēl nelabvēlīgāks mēģinājumiem politiskās pašpārvaldes laukā; un diez vai būtu jābrīnās, ka tik jauna pārvaldes forma tik ātri tika atmesta.”…
