Jau 30. gadu sākumā kļuva redzams, ka miers Eiropā ir apdraudēts, jo pēc pirmā pasaules kara noslēgtie līgumi nespēja pilnībā atrisināt valstu savstarpējos konfliktus. Dažas valstis savu agresijas politiku sāka īstenot jau pirms kara. Austrumos to īstenoja Japāna, kura 1931.gada rudenī okupēja Mandžūriju, kas nebija saskaņā ar noslēgtajiem miera līgumiem, tomēr pret Japānu netika īstenoti nekādi pretpasākumi. Tas, neatkarīgi no visiem noslēgtajiem līgumiem parādīja tādu, kā visatļautību. 1935.gadā Itālija iebruka Etiopijā, kas bija Tautu savienības dalībvalsts, tomēr arī šoreiz no tās netika sagaidīta nekāda pretreakcija, tas, protams, vēl vairāk ietekmēja cilvēku jau tā negatīvo attieksmi pret Tautu savienību.[ 3 ]
Visagresīvāk noskaņota bija Vācija, kuru nespēja samierināties ar skarbajiem Versaļas līguma noteikumiem. Jau samērā ilgu laiku sāka apvienoties un palielināties Hitlera politikas atbalstītāji, kuri gaidīja karu, kuru uzskatīja par neieciešamu, lai atriebtos par Pirmā pasaules kara zaudējumu. [ 2 ]
1938. gada martā nacistiskā Vācija panāca Austrijas pievienošanu. Vācija izvirzīja teritoriālas pretenzijas ne tikai demokrātiskajai Čehoslovākijai, bet arī autoritārajai Polijai. Līdz ar savu politiku, apvienot visas vāciešus vienā valstī. Ā. Hitlers vērsās pret Čehoslovākiju, pieprasot Sudetu apgabalu, kurā dzīvoja apmēram 3 miljonu vāciešu. Tomēr Čehoslovākija nevēlējās tik viegli padoties, tad Hitlers sāka draudēt ar jauna kara iespējamību. Šāds gājiens izrādījās pat ļoti veiksmīgs.…