1939.g. 1. septembrī bija aizsācies postošākais karš pasaules vēsturē. Mana referāta uzdevums ir noskaidrot lielvalstu, precīzāk, PSRS, ASV, Itālijas un Japānas nostāju kara sākuma posmā.
Kara sākumā PSRS nostāja bija cieši saistīta ar nacistiskās Vācijas interesēm, noslēdzot 1939.g. 23. augusta līgumu. Saskaņā ar noslēgto līgumu PSRS un Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu, kas 1939.g. 24. augustā tika nopublicēts laikrakstā „Pravda”. Šis līgums paredzēja, ka, ja kāda no līgumslēdzējpusēm atrodas karojošā stāvoklī ar trešo valsti, otra līgumslēdzējpuse nekādā gadījumā neatbalstīs tās darbību. Molotovs 1939.g. 31. augustā runā par neuzbrukšanas līguma ratifikāciju sacīja, ka „23. augustu, kad tika parakstīts neuzbrukšanas līgums, vajadzētu uzskatīt par vēstures visnozīmīgāko datumu. Šis noslēgtais līgums būs pagrieziena punkts visā Eiropas vēsturē un ne tikai. Tālāk viņš norāda, ka vakar (22. augustā) mēs bijām ienaidnieki, bet šodien apstākļi ir mainījušies un mēs esam pārstājuši būt ienaidnieki, bet gan kopīgi darbojamies savu interešu vārdā, lai likvidētu kara draudus un dzīvotu savstarpējā mierā.” 1939.g. 5. septembrī Latvijas laikraksts „Jaunākās ziņas” rakstīja, ka PSRS bija paziņojusi par savu neitralitāti, norādot, ka Padomju Savienība nekad necīnīšoties ne Anglijas pusē pret Vāciju, nedz arī Vācijas pusē pret Angliju.
Mihails Ivanovičs Semirjaga savā darbā „Staļina diplomātijas noslēpumi” norādīja, ka, noslēdzot neuzbrukšanas līgumu, PSRS zaudēja prestižu starptautiskajās attiecībās. Šis noslēgtais līgums bija melns pleķis padomju ārējā politikā, un līdz ar noslēgto līgumu PSRS bija zaudējusi Eiropas lielvalstu uzticību. Turklāt autors norādīja, ka noslēgtais neuzbrukšanas līgums un slepenie protokoli bija vislielākā Staļina pārrēķināšanās, lai gan pats tos uzskatīja par lielāko uzvaru, jo viņam it kā esot izdevies apmānīt Hitleru.
Jau 1934.g. martā PSRS bija norādījusi, ka konfliktā starp kapitāliskajām valstīm PSRS ieturēs neitrālu pozīciju, lai realizētu PSRS mērķus, ko Staļins bija paudis 1939.g. 19. augustā, šīs runas ideja 1939.g. novembrī bija nonākusi atklātībā, bet 30. novembrī Staļins it kā centās atspēkot savu teikto, nosaucot runu par safabricētu.
Savā ziņā kopš vācu – padomju paktu parakstīšanas PSRS centās ievērot diezgan sarežģītu ārpolitiku, kas sevī ietvēra neitralitāti pret Vāciju, palīdzības sniegšanu Vācijai, t.i., sadarbību ar nacistisko Vāciju, un pašas PSRS ekspansionistiskās vēlmes A-Eiropā, vēlme, lai Rietumu valstis izplūktos savā starpā, veicot aktīvu, bet neefektīvu bruņošanos, virzoties pretī komunisma uzvarai visā pasaulē. Viens no nacistu vadoņiem Gēbels bija izteicis domu, ka PSRS neiesaistīsies karā tik ilgi, kamēr karojošās puses nebūs sevi novājinājušas, tad Staļins iesaistīsies spēlē, lai varētu boļševizēt panīkušo Eiropu.…
