Osmaņu impērija

Osmaņu impērijas kari Eiropā vēsturē iezīmē interesantāko dienvidaustrumu Eiropas vēstures posmu, īpašu pasaules uzmanību pievēršot Balkāniem. Dažviet šie kari tiek dēvēti par Osmaņu kariem vai Turku kariem.

Osmaņu paplašināšanās Eiropā (1300–1456)
Pēc pēdējā graujošā trieciena Bizantijas impērijai 1356. gadā, tika nodrošināta bāze rīcībai Eiropā. Osmaņu impērijas pirmais galvenais pretinieks bija jaunā Serbijas impērija, kas bija novājināta vairākās kaujās — piem. Kosovas kauja (1389), kurā yika nogalināti abu armiju komandieri.
Osmaņu impērija ķērās pie Bulgārijas otrās impērijas zemju ieņemšanas: 1371. gadā ieņēma Trāķiju (sk. Martisas kauja), 1382. – Sofiju, 1393. – galvaspilsētu Tarnovgradu un 1396. – atlikušo ziemeļu daļu, izņemot Vidinu, kuru ieņēma 1422. gadā. Tad impērija paplašinājās tālāk, ieņemot 1385. gadā Albāniju, 1453. – Konstantinopoli pēc Varnas kaujas, 1460. – Grieķiju, 1459. – Serbiju, 1463. – Bosniju un 1482. – Hercegovinu.
Belgradas ieņemšana 1456. gadā bija kā atspēriens Osmaņu impērijas ekspansijai katoļticīgajā Eiropā vairāk kā 70 gadu garumā. Osmaņi paspēja pat ieņemt uz gadu itāļu ostu Otranto (1480–1481) un 1439. gadā veiksmīgi iebruka Horvātijā un Stīrijā.…