Oskara Vailda romāna “Doriana Greja ģīmetne” priekšvārds literatūrkritikā nereti tiek dēvēts par mākslas un literatūras estēticisma virziena manifestu. Priekšvārds satur 33 tēzes par mākslu, atspoguļojot O.Vailda estētiskos priekšstatus par mākslas jēgu, kritiku, derīgumu, radītāju(mākslinieku) un morāli.
Priekšvārdā norādīts, ka mākslas darbs ir daiļa lieta („Mākslinieks ir skaistu lietu radītājs” ), kurā māksliniekam ir jānoklusē sevi, bet jāatklāj pati māksla(„Atklāt sevi un apslēpt mākslinieku – tāds ir mākslas nolūks” ). Mākslas jēga ir skaistums(„Taču izredzētie ir tie, kas skaistumā redz vienīgi Skaistumu” ) un tas ir vienīgais, ko māksliniekam ar mākslas darba palīdzību ir jārada.
Kritiķis ir tas, kurš meklē jaunus iespaidus no mākslas darba, papildinot jau esošos iespaidus ar jauniem („Kritiķis ir tas, kas jaunā veidā, vai ar jauniem līdzekļiem spēj sniegt savu iespaidu no daiļā” ). Savukārt “ieskatu dažādība par mākslas darbu norāda, ka tajā ir kaut kas jauns, sarežģīts un nozīmīgs” . Ja kritiķu iespaidi un ieskatu dažādība no mākslas darba ir pretrunīga, tad mākslinieks ir bijis saskaņā ar sevi . Jo, noklusējot sevi un atklājot vienīgi mākslu(skaisto), mākslinieks rada kompleksi vienotu darbu, par kura simbolismu ir tik pat kā neiespējami spriest. Cenšanās saskatīt mākslas darbā simbolus ir risks, tāpat kā risks ir tos atklāt, jo māksliniekam ir jārada darbs neatklājoties pašam, bet ar simboliem viņš riskē būt atklāts .…