Pareizticības definicjas:
Viens no vecākiem un galvenajiem kristietības virzieniem, kas uzsāka savu pastāvēšanu ar austrum un rietum Romas impērijas izveidi 395.gadā. Tās teoloģijas mācības pirmsākumi rodami 9.-11.gadsimta Bizantijā. 1054.gadā nodibinās kā patstāvīga baznīca. Pakāpeniski sadalās dažās aotokefālās baznīcās. Krievijā kopš 10.gadsimta, kopš 1448.gada to sāk saukt par krievu pareizticīgo baznīcu.1
Pareizticīgā baznīca:
Pareizticīgā baznīcas apvieno tos kristietības pārstāvjus, kas pieder pie viena no senākajiem kristietības atzariem. Parasti šīs Baznīcas vēsturi skaita kopš 4. gadsimta kaut arī paši pareizticīgie uzskata sevi par tās Baznīcas patiesiem mantiniekiem, kuru dibinājis Jēzus Kristus. Kopš 4.gadsimta ortodoksālo baznīcu kā valsts institūciju vadīja Austrumromas (Bizantijas) imperators. Garīgos jautājumus noteica četri patriarhi (lielāko reliģisko centru bīskapi). Tie bija Aleksandrijas, Antiohijas, Konstantinopoles un Jeruzalemes patriarhi. “Pirmais starp līdzīgiem” skaitījās Konstantinopoles patriarhs, jo Konstantinopole bija impērijas galvaspilsēta.
Pēc tam kad 1453. gadā Bizantija krita turku rokās, šie patriarhāti kļuva par atsevišķu neatkarīgu Ortodoksālo baznīcu centriem. Vēlākos gadsimtos, dažādām agrākās Bizantijas sastāvdaļām iegūstot neatkarību, izveidojas jaunas neatkarīgas pareizticīgās Baznīcas. Albānijas, Polijas, Čehijas, Amerikas, Somijas un Japānas Baznīcas. Visas šis Baznīcas izņemot Japānas un Somijas Baznīcas, ir neatkarīgas jeb autokefālas.
Kaut arī atsevišķas Ortodoksālās baznīcas ir neatkarīgas cita no citas, tās ievēro vienu mācību un liturģiskās (dievkalpojumu) tradīcijas. Atšķirības nosaka dažādas nacionālās valodas, kurās notiek dievkalpojumi, kā arī dažādi nacionālie svētie, kam ir ļoti svarīga vieta Pareizticīgajā baznīcā. Kopš 1589. gada, kad Krievijas pareizticīgā baznīca ieguva neatkarību n Bizantijas un izveidoja Maskavas patriarhiju, Krievijas pareizticīgā baznīca ir lielākā Pareizticīgā baznīca pasaulē.…