Orientēšanās ir aizsākusies divdesmitajā gadsimtā Skandināvijā. Tās bija kā militārās mācības. Orientēšanās ir sporta veids, kur dalībnieks izmanto precīzu karti un kompasu, lai atrastu apvidū izvietotus kontrolpunktus. Par orientēšanos var priecāties gan kā par pastaigu mežā, gan sportisku sacensību.
Parasti orientēšanās distance sastāv no starta, vairākiem pēc kārtas ar aplīti iezīmētiem un ar līnijām apmeklēšanas secībā savienotiem kontrolpunktiem un finiša. Kontrolpunkta aplītis tiek apvilkts ap simboliem, kas attēlo meklējamo objektiem. Šos objektus precīzāk raksturo kontrolpunkta apraksts, ko mēdz saukt par leģendām. Vieta, kas jāatrod dabā tiek apzīmēta ar kontrolpunkta "lukturi".
Lai pierādītu kontrolpunkta apmeklējumu, tiek izmantotas elektroniskas atzīmēšanās sistēmas, vai kompostieri, kas izvietoti uz "luktura" rāmja. Elektroniskā atzīmēšanās sistēma atzīmē gan apmeklētā kontrolpunkta numuru, gan laiku, kad tas apmeklēts. Ar kompostieriem kontroles kartiņās tiek veiktas atzīmes, kas katrā kontrolpunktā ir atšķirīgas.
Ceļa izvēle starp kontrolpunktiem netiek noteikta un pilnībā ir atkarīga no dalībnieka lēmuma. Tieši ceļa plānošana un spēja apvidū atpazīt savu atrašanās vietu pēc kartes ir orientēšanās sporta šarms, kas atšķir to no vienkāršas krosa skriešanas.
Visbiežāk orientēšanās sacensībās izmanto individuālu startu pavēles distancē ar noteiktu punktu apmeklēšanas kārtību, taču pastāv arī citi sacensību veidi, kā izvēles distances, kur dalībniekam jāapmeklē noteikts punktu skaits, bet secība nav noteikta, stafetes, kā arī citi sacensību veidi (http://www.magnets.lv), (http://www.orienteering.org)
…
