Organizācija – ir cilvēku brīvprātīgs līgums darba procesā, kad katram dalībniekam ir noteiktas funkcijas, lai nodrošinātu visas organizācijas efektīvu darbību. Organizācijas ideālajā tipā apvienojas tās mērķi ar katra dalībnieka mērķiem. Organizāciju var arī uzskatīt par noteiktā struktūrā savienotu sociālo lomu kopumu.
Organizācijas radās nesen. Primitīvajās sabiedrībās rūpes par izglītību, veselību, palīdzību vecākiem, īstenoja kopienas locekļi un ģimene. Cilvēces pirmās sociālās organizācijas bija baznīca un valsts. Bet industriālajā sabiedrībā dzīve kļuva daudz sarežģītāka un radās vajadzība pēc organizācijām. Vēlāk parādījās darba organizācijas, kuru mērķis bija sabiedrībai nepieciešamu ražojumu producēšana.
Cilvēki apvienojās organizācijās divos gadījumos: kad kopējo mērķi var īstenot, sasniedzot katram savu individuālo mērķi (peļņa, savu spēju realizācija, prestižs). Tas ir arī iestāžu un uzņēmumu rašanās pamats. Otrkārt, kas individuālos mērķus var sasniegt, izvirzot un īstenojot kopējos mērķus, tādēļ rodas biedrības un kooperatīvi.
Pārvaldes objekts vienmēr ir sarežģīta organizācija, kurai piemīt: mērķu daudzveidība, dažādi resursi (darbinieki, kapitāls, materiāli un citi), atkarība no ārējās vides (citas konkurējošas organizācijas), horizontālā un vertikālā darba sadale, organizācijas hierarhiskā struktūra un pārvaldes nepieciešamība. Tāpēc Tolkots Parsons ir izveidojis četrus organizācijas līmeņus:
1)primāro jeb “tehnisko”, kam raksturīga tieša elementu mijiedarbība;
2)pārvaldes līmenī tiek regulēta pirmā līmeņa elementu mijiedarbība, kā arī rūpējas par cilvēku materiālo nodrošinājumu un vērīgi seko kārtības saglabāšanai;
3)institucionālās organizācijas līmeņa kompetencē ir “augstākās kārtas” jautājumi: dažādi pārvaldes institūti, administratīvās padomes un citi;
4)pašā augstākajā - valstiskajā organizācijas līmenī ir valsts un valdības organizācijas, kurām ir kontroles un regulēšanas funkcijas attiecībā pret zemākajiem līmeņiem. …