Secinājumi
Mūsu apskatītā cilvēktiesību organizācija ir tipisks 20.gadsimta pilsoniskās aktivitātes „produkts” jeb sekas. Tā izveidojās, jo esošās starpvalstu institūcijas bija nespējīgas apzināt un atrisināt vai mīkstināt visas esošās cilvēktiesību problēmas pasaulē. Jākonstatē, ka Amnesty International ir labi strukturēta kustība un tā savus lēmumus pieņem demokrātiskā ceļā. Tās galvenā izpildstruktūra ir tās Starptautiskais sekretariāts, tai ir pārstāvniecības 80 valstīs un vairāk nekā 2.2 miljoni aktīvu biedru. Lēmumu pieņemšanas procedūras organizācijā ir relatīvi viegli saprotamas, salīdzinoši atbilstošas un efektīvas. To pierāda Amnesty International relatīvi ātrā spēja reaģēt un nākt klajā ar viedokli vai pētījumu par globālajā dienaskārtībā aktuāliem cilvēktiesību jautājumiem un problēmsituācijām, krīzēm. Kopumā jāsecina, ka „Amnesty International” veido kampaņas tajās cilvēktiesību jomās, kas ir aktuālas, skar daudz cilvēku un piesaista sabiedrības interesi. Savukārt, masu uzmanība nodrošina lielāku ietekmi uz atbildīgajiem spēlētājiem, ļaujot efektīvāk aizstāvēt konkrēto cilvēku grupu tiesības.
Attiecībā uz starptautisko dienaskārtību – nevalstiskās organizācijas to nekad nav spējušas kontrolēt, bet tikai ietekmēt un arī tikai retos gadījumos, jo starptautiskās sistēma tomēr lielākoties ir valstu suverenitātē balstīta sistēma. No Amnesty International lielākajām neveiksmēm starptautiski var minēt situāciju Irākā cilvēktiesību jomā, kas joprojām turpina būt visai katastrofāla; savukārt par pozitīvu piemēru var uzskatīt organizācijas ātro reaģēšanu 2009. gada Izraēlas-Palestīnas konflikta gadījumā, kas ne tikai piesaistīja starptautiskās sabiedrības uzmanību, bet arī panāca konkrētas sekas konfliktā iesaistītajām pusēm. Varam prognozēt, ka Amnesty International ietekme pieaugs, ņemot vērā jauno mediju formu izmantošanas iespēju paplašināšanos. Cilvēki lielāku uzticību izjutīs pret savu līdzbiedru veidotām apvienībām, nekā starptautiskām valstiskām struktūrām. …
