Organiskā ķīmija ir ķīmijas nozare, kas pēta organiskās vielas- oglekli saturošas vielas. Visas organiskās vielas satur oglekli, tāpēc par organiskām vielām netiek uzskatīti karbonāti (minerāli, nogulumieži, ka veidojas no ogļskābes, sāļiem), karbonili (ķīmisks oglekļa oksīda un metāla savienojums), karbīdi (oglekļa savienojums ar metālu, retāk nemetālu), cianīdi (zilskābes sāļi, ļoti indīgi), u.c.
Ogleklis ir izplatītākais elements, kas spēj veidot stabilas ķīmiskās saites ar citiem oglekļa atomiem.
Līdz 19. gs. sākumam zinātnieki uzskatīja, ka organiskās vielas veidojas tikai dzīvajos organismos īpašā dzīvības spēka ietekmē. Tāpēc izveidojās vielu iedalījums organiskajās vielās un neorganiskajās vielās. Līdz ar to arī ķīmiju iedalīja- organiskajā ķīmijā un neorganiskajā ķīmijā. Taču vēlāk zinātnieki atklāja, ka organiskās vielas var iegūt arī laboratorijā no neorganiskajām vielām. Pierādīja arī to, ka vielas spēj pārvērsties neorganiskajās vielās.
19. gs. vidū konstatēja, ka visās organiskajās vielās ietilpst elements ogleklis- C, tāpēc organisko ķīmiju sāka saukt par oglekļa savienojuma ķīmiju. Tomēr nosaukums „oglekļa savienojuma ķīmija” nebija īsi pareizs, jo ir vairāki savienojumi, kuros ietilpst ogleklis, bet tiem nebija organiskajām vielām piemītošās īpašības- oglekļa (lV) oksīds, oglekļa (ll) oksīds, ogļskābe, karbonāti.…
