Oratora māksla Senajā Grieķijā. Retorika kā zinātne un kā māksla

Katru laikmetu raksturo savs izteiksmes stils- formas, savdabīga sociālā, politiskā un vērtību orientācija. Parasti runas māksla uzplaukst vai atdzimst jaunā kvalitātē tieši politisku satricinājumu un strauju sociālo progresu periodos. Tomēr, neraugoties uz vēsturiski nosacītām atšķirībām, tāpat kā citās sabiedrības garīgās kultūras sfērās, arī runā laika gaitā izveidojas un nostiprinās noteikti pamatprincipi, kuri nav zaudējuši savu vērtību arī mūsdienās.
Cilvēce valodu kā sazināšanās līdzekli izmanto jau vairāk nekā 15 000 gadu, bet tās attīstības ceļš no konkrētu lietu attēlojuma līdz nosacītu zīmju lietošanai, kas apzīmē noteiktu skaņu, ir vēl senāks. Šim noietajam cilvēces ceļam ir būtiska nozīme arī mūsdienu saziņā. Tas ir viengabalains, nedalāms pirmatnējā cilvēka attīstības stāvoklis, kur šo dažādo māku elementi apvienojas vienā veselumā- mācībā par iespējām izmantot valodu visā tās pilnībā. Tas ir pamats cilvēka vispārinātai domāšanas būtībai un runas komunikatīvo stilu izveidei.
Senajā Grieķijā (XI-I gs. p.m.ē.) tika apgūta jauna sociālā telpa, kas atšķīrās ar demokrātiskāku sabiedriskās dzīves modeli un jaunām sociālajām saskarsmes attieksmēm. Tā paredzēja kopā sanākšanu, kopā strīdēšanos, kopā diskutēšanu un kopīgu patiesības meklēšanas procesu, katram pilsonim brīvi izsakot savu viedokli, aizstāvēt sevi. Sabiedrībā strauji veidojās izpratne par runas mākas lietderīgumu un nepieciešamību. Cieņu guva tie, kas mācēja lietot labu valodu, prata skaisti, spilgti un galvenais- pārliecinoši runāt. Tādējādi orators (tas, kurš runā) kļuva par sabiedriskās dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Retorikas kā zinātnes veidošanās bija saistīta ar augstākās kultūras demokrātiskās sabiedrības vajadzībām.
…