Optisko un spektrālo pētīšanas metožu panākumi 19. gs
19. gadsimta vidus periods ir raksturīgs ar strauju spektroskopijas attīstību, ko būtiski veicināja fotogrāfiskā procesa ieviešana. Sasniegumi šajās jomās ievērojami paplašināja astronomisko pētījumu loku. Radās iespēja risināt daudzus līdz šim neiespējamus uzdevumus.
Franču fiziķis un astronoms Žans Babinē (1794-1872) 1839. gadā uzlaboja spektroskopu, novietojot kolimatora lēcu pirms prizmas. Viņa izmantoto atklājumu izmanto arī mūsdienu spektroskopa shēmās.
Tajā pašā gadā Jakovs Dagērs (1787-1851) Parīzes zinātņu akadēmija ziņoja par dagerotipiju – fotografēšanas paņēmienu, ko autors nosauca savā vārdā. Dagēru uzskata par fotografēšanas tēvu, bet viņa autortiesības ir apšaubāmas, jo atklājums lielā mērā izdarīts, izmantojot partnera Žozefa Njepsa eksperimentus.
1841. gadā Lielbritānijā tika pieņemts patents uz citu fotografēšanas veidu – kalotipiju. Tās autors bija Viljams Talbots ( 1800-1877). Fotografēšanas veidu vienīga atšķirība ir ka dagerotipijā iegūst pozitīvu sudraba spoguļattēlu uz metāla plāksnītes, no kuras nevar pavairot kopijas , bet kalotipijā iegūst negatīvu, no kura var iegūt kopijas.
1840. gadā ungāru fiziķis Jozefs Pecvals (1807-1891) sāka izmantot kameru ar speciāli aprēķinātu objektīvu. Tas būtiski ietekmēja attēlu kvalitāti.
1843. gadā Ņujorkas fiziķis Džons Dreipers uz Dagēra plates reģistrēja Saules spektru. Dreipers atklāja tumšas līnijas Saules spektra ultravioletajā daļā. Taču tos pierādīja un izskaidroja Gustavs Kirhofs 1859.…
