Operešu pasaule ir plaša un daudzveidīga, tā ietver sevī liriku un satīru, smieklīgo un nopietno, vieglprātīgo un aizkustinošo. Kā gan uz vieniem afišu stabiem uz tās pašas skatuves var atrasties tik dažādi uzvedumi kā „Sikspārnis”, „Sevastopoles Valsis”, „Noskūpsti mani Keita”. Pirmkārt tiem ir vienāda forma, šī vārda plašākajā nozīmē – šī vārdu, mūzikas, dejas un dziesmas sintēze, kuru kādreiz praktizēja tautas teātrī un kuru 19.gs. no jauna atklāja Žaks Ofenbahs, kļuva par neatņemamu operetes sastāvdaļu. Šī sintēze arī pierāda to, ka operete ir tuva muzikālajam teātrim un to, ka mūzika operetē pilda svarīgu dramaturģisko funkciju. Operetes mūzikā iemiesojas raksturi un attēlojas personāžu attiecības. Mūzika palīdz spilgtāk attēlot notikumu gaitu un realizēt operetes ideju tieši tāpat kā baletā un operā. Taču atšķirībā no operas, operetes mūzika ir tuvāka populārajai mūzikai, tai ir dziedoši dejisks raksturs, tā ir cieši saistīta ar sadzīves intonācijām un ritmiem.
Visos laikos operete ir spējusi pielāgoties laikmeta un auditorijas prasībām. Šī pielāgošanās ir iemesls kāpēc operete ir spējusi izdzīvot visos laikos. Atšķirībā no operas operete nekad nav bijusi elitāra. Operete bija domāta plašam klausītāju un skatītāju lokam, un tādēļ skatītāji ir iecienījuši un mīl operetes. Protams, operetei ir bijuši uzplaukuma un arī norieta laiki, taču caur visiem laikiem tā ir gājusi, ienesot sevī jaunas intonācijas, tēmas un perspektīvas.…
