Definīcija: Sistēmprogramma, kas izpilda programmas moduļa ielādi no diska brīvpiekļuves atmiņā, kur dinamiski izveido ielādes moduli.
Ielādētāji (angļu: Boot loader) ir īsa programma, kas pastāvīgi glabājas datora energoneatkarīgajā atmiņā un kas vajadzības gadījumā no lasāmatmiņas operatīvajā atmiņā izsauc uzdevumu risināšanas vadības sistēmu (piemēram, operētājsistēmu) vai tās ielādes programmu.
Lielākā daļa datoru paši par sevi spēj izpildīt tikai kodu, kas glabājas lasāmatmiņā vai operatīvajā atmiņā, savukārt lielākā daļa mūsdienu operacionālo sistēmu glabājas citos datu nesējos (Floppy, USB atmiņas iekārtās, CD, DVD, utt. ), visbiežāk cietajos diskos. Ieslēdzot datoru, tās operatīvajā atmiņā nav operacionālās sistēmas koda, līdz ar to tas nespēj veikt sarežģītākas operācijas, piemēram, nolasīt failu no diska.
Lai atrisināt šo problēmu, tiek rakstīta neliela programma, ko sauc par ielādētāju. Tās uzdevums nav nodrošināt plašu operacionālās sistēmas funkcionalitāti, bet tikai ielasīt operacionālās sistēmas kodu operatīvajā atmiņā un nodot vadību operacionālās sistēmas rīcībā.
Dažkārt arī tiek lietoti vairāku pakāpju ielādētāji- viena līmeņa ielādētājs ielādē nākamā līmeņa ielādētāju, līdz pēdējā no tām ielādē arī pašu operacionālo sistēmu. Mūsdienu IBM PC savietojamos datoros pirmā pakāpe ir BIOS (Bare Minimum Operating System), kas atrodas speciālā atmiņas apgabalā (fiziski ir atsevišķa mikroshēma), kas nezaudē savu saturu, kad dators ir izslēgts, un procesors ir konstruēts tā, lai ieslēgšanās brīdī tas automātiski sāktu izpildīt BIOS.…