Operatīvā atmiņa

Brīvpiekļuves atmiņa jeb operatīvā atmiņa (angļu: Random Access Memory - RAM) ir viena no galvenajām datora sastāvdaļām. RAM ir datoru atmiņa, kurai centrālais procesors spēj piekļūt tieši, tas ir - izpildīt tur esošās programmas vai apstrādāt tur esošos datus. Procesors tieši spēj piekļūt tikai operatīvajai atmiņai un lasāmatmiņai, tāpēc pirms apstrādes vai izpildes citu veidu atmiņu saturs vispirms jāielādē operatīvajā atmiņā. Brīvpiekļuves atmiņai parasti raksturīga labāka ātrdarbība nekā diskiem, taču tā ir energoatkarīga. Tas nozīmē, ka, izslēdzot barošanas spriegumu, informācija operatīvajā atmiņā zūd.
Dažreiz, attiecībā uz vecākām skaitļošanas sistēmām, lieto jēdzienu brīvpieejas atmiņa, kā pretstatu virknes pieejas atmiņai, jo tai ir iespējams piekļūt jebkādā secībā (virknes pieejas atmiņa būtu magnētiskā lenta, kur lai nolasītu datus, kas atrodas lentas otrā galā būtu vispirms jāpārtin visa lenta).
Datoros lietotā operatīvā atmiņa pamatā ir veidota no silīcija mikroshēmām. Ir divi galvenie atmiņas veidi:
statiskā atmiņa (SRAM, static RAM)(informācija tiek saglabāta trigeros), tai ir mazāka ietilpība, lielākas izmaksas, bet labāka ātrdarbība, to lieto par CPU kešu (cache).…