1. Cēliens
Uvertīra. Skumja, bet skaista. Tajā tiek dziedāts par mātes mokām bērna slimības dēļ. Turpinājums. Kad paceļas priekškars redzama šņukstoša māte pie bērna gultiņas, dzirdamas arī bērna nopūtas un smagie elpas vilcieni. Māte uzsāk lūgšanu, kurā lūdz Dievu lai bērns nenomirtu.
Pēkšņi atskan klauvējieni, nočīkst durvis un pa durvīm ienāk veca, nabadzīga sieviņa apsegusies siltā zirgu segā. Bērns iemieg. Māte uzsilda tēju, un dāvā to sieviņai. Sieviņa, kas izrādās ir Nāve, pieiet pie gultiņas un apskata bērnu. Māte uzsāk skumju dziesmu, kurā vaicā sieviņai vai bērns dzīvos. ‘’Vai tev tomēr neliekas, ka viņš būs dzīvotājs, Tas Kungs taču neņems man viņu nost?’’ Nāve atbild dīvaini pamājot ar galvu, tas varēja nozīmēt gan ‘’jā’’ gan ‘’nē’’. Māte sāk raudāt un iemieg, jo nav gulējusi trīs dienas un trīs naktis. Māte iemieg tikai uz mirklīti, kad pamostas istaba ir auksta un tumša, bērna gultiņā nav. Aizveras priekškars.
2.Cēliens
Paceļas priekškars. Māte apjauš, ka bērna gultiņā nav un saprot, ka sieviņa bijusi Nāve un bērniņu paņēmusi.
Kad māte izskrien pa durvīm kāda sieviete melnās drēbēs uzrunā māti (dziedot augstā un griezīgā balsī) :’’Tavā istabā bija Nāve, es to redzēju aizsteidzamies ar tavu bērniņu; viņa skrien ātri, ātrāk par vēju, un to ko paņēmusi nekad neatdod.’’ Māte lūdzas sievietei lai tā parāda ceļu pa kuru Nāve aiznesusi bērniņu lai māte varētu atrast bērniņu.
…
