Opārts (angļu val. op art: saīsināti no optical art) – 20.gs. abstraktās mākslas virziens tēlotājā mākslā, kurš radās 1950.gadā, bet kura uzplaukums sākās 60.gadu vidū.
Opārta mākslinieki izmanto dažādas optiskās ilūzijas, balstoties uz atšķirīgu plakanu un dimensiālu figūru daudzveidīgām uztveres īpatnībām. Raksturīgi krāsu laukumi un ģeometrisku elementu ritma atkārtojumi plaknēs, ciļņos, režģos u.tml. Jāpiemin, ka opārta mākslinieki izmanto jaunus materiālus – organisko stiklu, metālu, elektrības vadus, elektriskās lampiņas, neonus, motorus un mākslīgās enerģijas avotus. Opārta mākslinieki nekad neizmanto gleznojumu, bet gan laiku, telpu un gaismu. Tradicionālā tēlojuma jēdziens, kas apspēlē sižetu, pazūd, dodot vietu konstruktīvam tēlojumam, mašīnām, priekšmetiem, apkārtējai videi, nekustīgiem un/vai kustīgiem objektiem. Izmantotās formas ir ģeometriskas un elementāras. Šo vienkāršo formu pārcelšana ļauj radīt bezgalīgi daudz darbu. Baltās un melnās ģeometriskās formas provocē „maksimālu kontrastu, kas rada optisku vibrāciju”. To atkarībā no asociācijām var pastiprināt ar ļoti spilgtu daudzkrāsainību vai siltu un aukstu krāsu pretstatījumu.
Opārta pārstāvji savas darbības pamatojumu meklēja psihologu pētījumos optiskajā uztverē. Jaunais stils balstījās uz optiskām ilūzijām – redzes orgānu maldīgiem priekšstatiem, kas rodas, acij uztverot dažādas konfigurācijas. Mākslas darba uzdevums bija maldināt redzes orgānus, provocēt tos uz nepareizu reakciju, uz neesoša tēla radīšanu, tādējādi veidojot neatrisināmu konfliktu starp faktisko un redzamo.
Iluzorie efekti tika panākti ne tikai ar grafiskiem un gleznieciskiem paņēmieniem (līniju, krāslaukumu ritmiskiem atkārtojumiem), bet arī ar tēlnieciskiem izteiksmes līdzekļiem (ciļņu, režģu iesaistīšana kompozīcijā), kā arī izmantojot dažādus mānīgas apgaismes efektus. Šī stila iluzorā dinamika opārtu tuvina kinētiskai mākslai.…