Opārts jeb optiskā māksla ir mākslas virziens, zināms arī kā ģeometriskais abstrakcionisms, kas ir balstīts uz matemātikas principiem un it kā spēlējas ar cilvēka vizuālo uztveri, tā pārstāvji zīmē, glezno un veido abstraktus darbus, izmantojot atkārtotas vienkāršas, ģeometriskas formas , kas rada telpisku efektu, piemēram, pārspīlēti radot dziļuma vai kustības efektu. Virziena pirmsākumi meklējami jau 20.gs. trīsdesmitajos gados, vācu skolas Bauhaus un Viktora Vazarelī darbos, bet nosaukumu tas ieguva tikai 1964. gadā, kad to par opārtu nodēvēja Ņujorkas avīze „Time”.1 Tas bija populārs no sešdesmitajiem gadiem līdz pat 20.gadsimta beigām, kas modernisma virzieniem ir netipiski ilgi.
1965. gadā Ņujorkas Modernās Mākslas muzejā tika organizēta izstāde, kuras nosaukums bija „Atsaucīgā acs”. Tajā piedalījās gan vairāku citu mākslas virzienu pārstāvji, gan optiskās mākslas gleznotāji Viktors Vazirelī un Bridžeta Reilija. Izstādē galvenokārt bija perceptuālā (tāda, kas iedarbojas uz sajūtām) māksla, kas kļuva ļoti populāra starp apmeklētājiem, bet neizraisīja īpašu sajūsmu kritiķu vidū, kas to dēvēja „Vienkārši triki, kas piemāna aci.”2
Optiskās mākslas darbos kustības, dziļuma, vibrācijas, mirguļošanas efekti tiek panākti galvenokārt ar līniju un formu palīdzību, bet tiek izmantotas arī krāsas, balstoties uz zinātnisko krāsu teoriju, ko izmantoja jau impresionisti.
Kamēr optiskās glezniecības meistari „ražoja” mākslu masveidā, fotogrāfija šajā virzienā nebija īpaši ražīga, galvenokārt tāpēc, ka optiskās mākslas konceptam atbilstošas fotogrāfijas ir daudz grūtāk uzņemt.…
