2. Sižeta līnija
Romānā "Šagrēnāda" attēlota Parīze pēc Jūlija revolūcijas. Balzaks atspoguļo kāda jaunekļa personību, kurš pārdzīvo ilgas pēc labākas dzīves, kas viņaprāt, balstās uz naudas un mīlestības bāzēm. Sižeta pamatā ir talismans – šagrēnāda, varas un gribas apvienojums, kas ļauj tās īpašniekam piepildīt katru vēlēšanos. Galvenais tēls domāja, ka talismans būs glābiņš, tomēr tas izraisīja puiša bojāeju - iedodot velnam mazo pirkstiņu, viņš paņem visu roku.
1829. gada oktobrī Rafaels Valantēns ieiet spēļu namā, kur zaudē savu pēdējo monētu. Rafaels, pārdomu mākts, staigāja pa pilsētu. Viņa galvā raisījās domas par pašnāvību: „Šķita, ka pati daba jaunekli vedina gremdēties sāpju ekstāzē.” Garīgā izsalkuma mākts, Rafaels iegāja kādā antikvariātā. „Visapkārt bija viens vienīgs mēbeļu, izgudrojumu, modes priekšmetu, mākslas darbu un drupu okeāns(..)..” Tieši šeit Rafaels piedzīvoja sava mūža liktenīgo tikšanos ar antikvariāta īpašnieku. Rafaels pastāsta tirgotājam par savu domu iet slīcināties, un viņš piedāvā puisim šagrēnādu: „Es tomēr vēlos padarīt jūs daudz bagātāku un cienījamāku par kuru katru konstitucionālās valsts monarhu.” Šagrēnāda bija graudaina dzīvnieka āda, kas nepakļāvās nekādai iedarbībai ar nolūku mainīt tās formu. Uz ādas esošais uzraksts vēstīja, ka ar katru izpildītu vēlēšanos tā samazināsies, un, kad no tās vairs nekas nebūs atlicis, īpašnieks mirs. Rafaels uzreiz šai burvestībai nenoticēja. Pirmo reizi izmantojot talismanu, viņš pieprasa orģiju, dzīres, sievietes: „Vēlos karaliski spožas dzīres, mūsu gadsimta cienīgu bakhanāliju(..)..Lai plūst vīni cits pār citu stiprāki, dzirkstošāki(..).” Rakstnieks ģeniāli parāda, ka vēlēšanās piepildās pavisam dabiski. Tiklīdz Rafaels to ir formulējis, viņš, izejot no antikvāra veikala, sastop draugus - Emīlu, Blondē un Rastinjaku-, kuri pavēsta, ka Rafaelam būs darbs laikrakstā un aizved viņu uz trauksmainām pusdienām, kuras sarīkojis kāds baņķieris. Rafaels izbaudīja kārotās orģijas, guva skurbumu no vīniem - tā nav nejaušība, bet gan burvju spēks. Rafaels sāka stāstīt draugam Emīlam savu dzīvesstāstu.
Viņš atklāja, ka līdz 21 gada vecumam bija audzināts kā klosterī un turēts pa gabalu no pasaulīgām baudām: „Tēva griba allaž nomāca manas draiskulīgās un jautrās domas.” …
