Referāta tēma ir „Ombudsmens – par un pret”, kurā tiks aplūkota tā nozīme valsts un sabiedrības attiecību stiprināšanā, demokrātisku procesu norisē un Latvijas gadījumā vai tā ir vēlme vai nepieciešamība pēc šādas institūcijas.
Jebkurai demokrātiskai varai ir svarīgi, lai starp birokrātiem un iedzīvotājiem būtu iespējami labākas attiecības – balstītas tiesiskumā, kompetencē, savstarpējā sapratnē. Birokrātija ir valsts politiku izpildītājs (nereti arī veidotājs), tās pārstāvji visbiežāk kontaktējas ar cilvēkiem un tieši šie kontakti lielā mērā veido iedzīvotāju attieksmi pret valdību, valsti, demokrātijas procesiem. Uzlabojot birokrātu un iedzīvotāju mijiedarbības kvalitāti, iespējams padarīt leģitīmāku pašu valsts varu.
Viens no pasaulē izplatītākajiem mehānismiem šīs problēmas risināšanai ir ombudsmens. Ombudsmena institūcijas uzdevums ir pieņemt iedzīvotāju sūdzības par neapmierinošu valsts pārvaldes darbu un, pēc sūdzību izskatīšanas, sniegt rekomendācijas turpmākās valsts pārvaldes darbības pilnveidošanai. Tā pienākums ir aizstāvēt iedzīvotāju pamattiesību ievērošanu no valsts varas pārstāvju puses, veicināt publiskās pārvaldes uzlabošanos, padarīt valdības darbu atklātāku, un ierēdņus pieejamākus, to darbību – atvērtāku iedzīvotājiem.
Līdz 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumam plašākais ombuda izplatības vilnis bija vērojams pēc Otrā Pasaules kara, kad šī tiesību aizsardzības institūcija tika nodibināta valstīs ar vērā ņemamu demokrātijas pieredzi – Dānijā, Norvēģijā, ASV, Kanādā un citviet – tādējādi var teikt, ka ombuds minētajās valstīs veidojās kā jau pastāvošas demokrātijas veicinātājs. Tā izveidošana ir viena no politiskās kontroles metodēm – atsevišķi tiek aplūkotas iespējas kontrolēt birokrātiju ar likumdevējvaras, izpildvaras un tiesu varas palīdzību. Kā viena no likumdevējvaras iespējām realizēt kontroli pār birokrātiju tiek minēta ombuda institūcijas ieviešana.1…