„Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās . Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.”1 Šis ir vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. punkts. Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā asambleja pasludina šo Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju par uzdevumu, kuru pildīt jātiecas visām tautām un visām valstīm, lai katrs cilvēks un katrs sabiedrības institūts, pastāvīgi ievērojot šo Deklarāciju, ar izskaidrošanu un izglītošanu censtos veicināt šo tiesību un brīvību respektēšanu un, realizējot nacionālos un starptautiskus progresīvus pasākumus, nodrošinātu to vispārēju un efektīvu atzīšanu un īstenošanu kā Organizācijas dalībvalstu, tā arī to jurisdikcijā esošo teritoriju tautās.
1950. gada 4. novembrī Romā desmit Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk tekstā -Konvencija), tādējādi izveidojot unikālu starptautisku cilvēktiesību aizsardzības mehānismu.
Pašlaik Konvencija aizsargā 800 miljonu cilvēku pamattiesības un pamatbrīvības Eiropas Padomes dalībvalstīs, kuras atzinušas Konvencijas normas sev par saistošām un tādējādi apņēmušās ievērot Konvencijā noteiktās ikvienas personas pamattiesības un pamatbrīvības. Arī Latvijas Republika 1997. gada 4. jūnijā ratificēja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās Papildprotokolus, tādējādi dodot iespēju personām, kuras sevi uzskata par cilvēktiesību pārkāpumu upuriem, aizsargāt aizskartās cilvēktiesības starptautiskā institūcijā - Eiropas Cilvēktiesību tiesā.…