Latvija būdama maza valstiņa, savu vēsturi ir veidojusi drošsirdīgās un nemitīgās cīņās par savu neatkarību. Latvijai visu laiku vajadzēja būt nomodā par savu drošību, jo latviešu tautas zeme tā vien vilināja daudzas spēcīgas lielvalstis. Kopš 13. Gadsimta Baltija kļuva par ģermāņu ekspansijas objektu. Krusta karu laikā Latvijas un Igaunijas teritoriju iekaroja vācu krustneši, bet tajā pašā laikā likvidējot atkarību no krievu kņaziem. Baltu un somurgu tautām ar varu tika uzspiesta kristīgā ticība.
Turpmākajos gadsimtos Latvijas teritorijā valdīja dažādi kungi - gan poļu, gan zviedru, gan dāņu, bet sākot ar Livonijas karu, šo teritoriju vairākkārt nesekmīgi mēģināja iegūt lielie Krievijas valdnieki, kas 18.gadsimtā arī izdevās Pēterim pirmajam un Katrīnai otrajai. Tā nu Krievija ieguva sen kāroto pieeju pie Baltijas jūras, kā arī paplašināja savas zemes teritoriju un Krievijas impērijas varu Latvijā un visā Baltijā kopumā. Taču vācu iekarotāju pēcteču – muižnieku un patriciešu privilēģijas saglabājās , tādejādi latviešiem nācās ciest divkāršu apspiedēju jūgu. Dzimtbūšana Latvijā bija viena no nežēlīgākajām Eiropā, kura tika atcelta tikai 1817. – 1819. gadā, bet Latgalē tikai 1861.gadā. Tad nu Latvijā sāka attīstīties kapitālisms, jo brīvlaistie zemnieki pārcēlās uz pilsētām un kļuva par algotiem strādniekiem fabrikās un rūpnīcās.…