Ogļhidrāti ir organiskie savienojumi, kuri sastāv no trīs elementiem – oglekļa, ūdeņraža un skābekļa, pie tam vairumā gadījumu ūdeņradis un skābeklis tajos atrodas tādās pašās attiecībās kā ūdenī. Ogļhidrātu vispārīgā formula ir Cn(H2O)m. Bieži sastopami ogļhidrāti ir glikoze C6H12O6, saharoze C12H22O11 un ciete (C6H10O5)n, tomēr pie ogļhidrātiem piedēvē arī tādas vielas, kurām nav tādu ūdeņraža un skābekļa atomu attiecība. Tam par piemēru var minēt cukurvielu ramnozi C6H12O5.
Ogļhidrāti ir plaši izplatīti dzīvajā valstībā – augiem un dzīvniekiem. Zaļajiem augiem piemīt spēja sintezēt ogļhidrātus no oglekļa dioksīda un ūdens gaismas iedarbībā.
Augos ogļhidrātu ir līdz pat 80 % no sausnes, bet cilvēku un dzīvnieku organismos – līdz 2 %. Ogļhidrātiem ir svarīga nozīme fizioloģiskajos procesos, kas notiek dzīvajos organismos. Tā, piemēram, glikozei oksidējoties organisma audos un šūnās, izdalās enerģija, kas nepieciešama normālai dzīvības funkciju norisei. Šo oksidēšanās procesu var attēlot šādi:
C6H12O6 + 6O2 – 6CO2 + 6H2O
Un apmēram 70 % no barības vielām, ko uzņem cilvēks, sastāv no ogļhidrātiem. Ogļhidrātus pēc sarežģītības pakāpes iedala šādās trijās pamatgrupās:
Monosaharīdi (monozes) – ogļhidrāti, kas nehidrolizējas;
Disaharīdi (biozes) – ogļhidrāti, kuriem vienas ogļhidrātu molekulas hidrolīzē rodas divas monosaharīda molekulas;
Polisaharīdi (poliozes) – ogļhidrāti, kuriem hidrolīzē no vienas ogļhidrāta molekulas rodas daudzas monosaharīdu molekulas.
Bet tagad nedaudz apskatīsim ogļhidrātu galvenos pārstāvjus. Tāds pārstāvis, piemēram, ir glikoze. Glikozi tautā sauc par vīnogu cukuru. Tā ir balti kristāliska viela ar saldu garšu. Tā ļoti labi šķīst ūdenī. Glikoze ir aldehīdspirts.…
