Renuāra dzimtene ir Limoža, kuras nomalē viņa tēvam bija maza drēbnieka darbnīca. Viņa tēvs, gribēdams nodrošināt savai daudzbērnu ģimenei labāku nākotni, pārcēlās uz Parīzi, kad Renuāram bija tikai 3- 4 gadi. Taču arī te negāja labāk, un tam ar lielām pūlēm nācās uzturēt savus 5 bērnus. Jau agri tiem bija jāmeklē darbs. Ogists pēc tēva padoma kļūst par porcelāna apgleznotāju un strādājis porcelāna rūpnīcā. Porcelāna toņu smalkums atstājis uz viņu neizdzēšamu iespaidu. Šai amatā viņš bija līdz 1859. gadam, jo tad sākās mehanizācija un roku darbs kļuva maz ienesīgs. Renuārs tad pievērsās priekškaru, aizkaru un vēdekļu apgleznošanai. Veikli un cītīgi strādājot šai amatā, Renuāram samērā īsā laikā izdevās sakrāt tik daudz līdzekļu, lai varētu nodoties mākslas studijām. Viņš iestājās Glēra darbnīcā, kur sastopas ar Bazilu, Monē un Sisleju. Vecajam akadēmiķim nepatīk Renuāra darba paņēmieni. Tam liekas, ka no jaunā censoņa nekas nopietns neiznāks.
Tomēr, neņemot vērā sliktos pareģojumus no dažādām pusēm, Renuāra talants auga un nobrieda savā īpatnējā (arī starp impresionistiem) raksturībā. Mazāk pateicoties dažādiem skolmeistariem, bet vairāk Luvrai. Te īsti Renuārs mācījās gleznot. Viņa īstie skolotāji bija Rubenss, Vato, Buše, Veroneze, Delakrua, vēlāk arī Engrs. Viņa draugs Bazils 1863. gadā iepazīstināja to ar Sezanu un Pisaro. Ar Mone un Sisleju Renuārs bija pazīstams jau kopš Glēra darbnīcas laikiem.
…