Izglītības likumdošana Latvijas Republikā iedalāma četros laika posmos: 1) Latviešu skolu likumu projekts (1917. g), 2) Likums par tautas izglītību (pieņemts 1934. gada 12. jūlijā), 3) Latvijas Republikas izglītības likums (pieņemts 1991. g. 19. jūnijā), 4) Izglītības likums (pieņemts 1998. g. 17. novembrī) un Vispārējās izglītības likums (pieņemts 1999. g. 10. jūnijā).
Savā darbā apskatīšu minētos Latvijas Republikas likumus un tajos noteiktos mērķus pamatizglītībai, izvirzītās normas par pamatskolas obligātumu. Tā kā likumdošanā ir noteikta obligātā izglītība, tad darbā atspoguļošu šīs obligātās izglītības sākuma posmu, tas ir, kādā vecumā dažādos laika posmos bērniem bija un ir jāsāk apmeklēt skolu vai jāsāk mācības mājas apstākļos, kā arī apskatīšu obligātās izglītības beigu laiku un apstākļus. Tādā veidā noskaidrošu cik lielā mērā ir augušas vai mainījušās prasības pret izglītojamajiem šajā jomā. Darbā apskatīšu arī vecāku atbildību par bērnu izglītības pienākumu nepildīšanu dažādos laika posmos.
Pirmais likums, kas reglamentēja izglītību Latvijā bija Latviešu skolu likums, kura pirmais pants noteica, ka “Tautskolas uzdevums ir ar mācību un darbu bērnus ievadīt savas tautas vispārējā kultūras dzīvē, piemērojoties viņa gara un miesas vajadzībām un spējām, un ar to dodot viņiem iespēju ne vien izlietot kultūras mantas, bet arī ražīgi piedalīties pašā kultūras veicināšanas un sekmēšanas darbā.”1 Skolas vecums tika noteikts no sešiem līdz astoņpadsmit gadiem. Mācību laiks tika dalīts divos posmos – pamatskolā un vidus vai papildu skolā, vecumi attiecīgi iedalījās no 6 līdz 14 gadiem un no 14 līdz 18 gadiem. Pamatskolas pirmos divus gadus bija iespēja mācīties mājas apstākļos. Šajā likumā nav noteikts klašu sadalījums pēc vecumiem, bet gan tikai mācību ilgums pēc bērnu vecuma. …
