Nobeigums.
Redzot, cik daudz ievērojami un mūsu pasaules uztveri mainoši atklājumi veikti vien pēdējos pāris gados, varam vien minēt, kas mūs vēl sagaida. Protams, ka galvenokārt šie atklājumi nāk mums par labu, paildzina mūsu mūžu, uzlabo izskatu vai citas fiziskās īpašības, palīdz izārstēt dažādas briesmīgas slimības un visādi citādi atvieglo mūsu ikdienu, tomēr tai pat laikā cilvēkam vajadzētu apzināties, kur ir tā smalkā robežā, aiz kuras mums vairs nevajadzētu iejaukties dabas procesos un ļaut visam ritēt savu gaitu. Jā, no vienas puses varam apgalvot, ka ja mums ir iespēja izskaust vēzi, bet mēs to nedaram, tad tā ir bezatbildība un nehumāna rīcība, tomēr tai pat laikā, varbūt daba šo slimību ir radījusi ar mērķi ‘’atsijāt’’ vājākos cilvēces indivīdus tādējādi sekmējot mūsu sugas evolūciju. Jā, tas varbūt neizklausās ļoti humāni, tomēr visiem vienmēr ir bijis zināms, ka visur dzīvē, jo īpaši dabā un dabiskajā atlasē uzvar un izdzīvo stiprākais. Tāpēc, iespējams, visi šie zinātniskie atklājumi un zāles, kas mums palīdz šobrīd, ilgtermiņā var novest līdz iznīcībai visu mūsu sugu vai pat pašu planētu. Jau tagad mēs cīnamies ar pārapdzīvotību un vides piesārņojumu. Vai mēs saskartos ar šādām problēmām, ja mēs nezinātu, kā apkarot kaut vai visparastāko plaušu karsoni? Nē, vai arī šīs problēmas katrā ziņā nebūtu tik globālas un visaptverošas, jo pašu cilvēku, kas tās izraisa būtu daudz, daudz mazāk tieši dabiskās atlases rezultātā.
Te nu mēs nonākam pie tās robežas, kurai vienā pusē ir tīri humāni un cilvēciski apsvērumi palīdzēt mūsu brāļiem, māsām, tēviem, mātēm u.c. izdzīvot, taču otrā pusē uz spēles likta visas mūsu sugas ilgtermiņa izdzīvošana. Kuru mēs izvēlēsimies?
…