SECINĀJUMI
Mūsu kopīgajā dzīves telpā - Latvijā, ikvienam indivīdam ir tiesības – valsts pilsoņa konstitucionāli tiesiskā institūta konstituējošs pamatelements un pienākumi, kuru īstenošana nodrošina pilnvērtīgu sociālo mehānismu funkcio¬nēšanu, tiesiskas valsts pastāvēšanu, stabilitāti un attīstību. Sociālā labklājība garantē katra indivīda atzīšanoss, ka valstī, kurā es dzīvoju - es jūtos labi, man šeit patīk, šīs ir manas mājas. Emocionālā saikne ar valsti savukārt ir priekšnoteikums tam, lai mēs par to interesētos, un ar sociālo nevienlīdzību, tiek palielināta plaisa starp sabiedrības slāņiem. Un ja vēl zemākajam slānim, kurš jau tā ir nošķirts, nāk klāt bezdarbs, līdz ar to zemāki ienākumi, nespēja vai nevēlēšanās izglītoties, tas manuprāt var cilvēku novest pie apziņas, ka jāpalielina sava labklājība uz noziedzības rēķina.
Liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir trūcīgi un viņiem nav iespējams dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šie cilvēki ir pakļauti lielam sociālam un kriminālam riskam un tas viss veicina nelabvēlīgas noziedzības attīstības tendences valstī.21
Apkopojot varam secināt, ka viens no būtiskākajiem sociālajiem faktoriem ir dzīves dārdzība piegums, kas kriminalizē sabiedrību un veicina noziedzību. Tas kā ķēdīte velk sev līdzi pārējās lietas dzīves līmeņa krišanās, izglītības neiegūšana, jo nav līdzekļu, kas protams sāk veicināt ēnu ekonomiku utt.
Lai Latvijā mazinātos kriminogēnā situācija ir nepieciešams uzlabot dzīves līmeņa kvalitāti, it īpaši sociāli vājākajām grupām, tajā skaitā uzskatu arī ir iekšlietu kārtības uzturētāji, kas lai dzīvotu normāla cilvēka cienīgu dzīvi, patstāvīgi ir kārdinājumu priekšā padoties noziedzības kārdinājumam vai nē.
…
