Dažādiem cilvēkiem globalizācija var nozīmēt atšķirīgas lietas. Vieni to saprot ar augošo preču, kapitāla, informācijas un cilvēku plūsmu pāri robežām. Citi globalizāciju saista ar informācijas tehnoloģijām un cilvēku aizvien pieaugošajām iespējām izmantot informāciju. Vēl citi norāda uz mediju lomas palielināšanos, unificētu kultūras produktu un dzīves stilu izplatīšanos visā pasaulē. Bieži uzmanība tiek vērsta uz brīvā tirgus kapitālisma ekspansiju, multinacionālo korporāciju un starptautisko organizāciju ietekmes palielināšanos un tam pretēju procesu- nacionālu valstu lomas sarukšanu. Taču jāatzīst, ka globalizācijai ir arī acīmredzami negatīvas izpausmes- tā padziļina ekonomisko nevienlīdzību starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm un noved pie milzīgas bagātības un varas koncentrēšanās šaurā personu, korporāciju un valstu lokā.
Globalizāciju trāpīgi raksturo fakti, kas liecina, cik strauja ir izaugsme tirgus, tehnoloģijas un informācijas jomās.
„Kopumā globalizāciju var definēt kā procesu, kas cilvēkus, organizācijas, tirgu, tehnoloģiju, finanses, informāciju un pārvaldību saista vienā vispārējā mijiedarbju tīklā pāri nacionālu valstu robežām. Globalizācija nozīmē, ka indivīdi, privātuzņēmumi, valdības un nevalstiskās organizācijas ar partneriem dažādās pasaules vietās var mijiedarboties ātrāk, tālāk un lētāk nekā iepriekš. Šajā mijiedarbībā ir iespējams radīt produktus un idejas, kuriem ir globāla izplatība” 1
Globalizācija ne tikai paver jaunas iespējas plašākam cilvēku lokam, kas balstītas intelektā un tehnoloģijā, bet arī maksimizē gan ieguvumus, gan zaudējumus. Finansiālais kapitāls, intelektuālais īpašums un informācijas tehnoloģijas koncentrējas ierobežotā subjektu lokā. Tie ir draudi, ka pasaulē varētu iedibināties jaunas dominēšanas un kundzības formas, AIDS, narkotikas, starptautiskā noziedzība un nabadzība. Globalizācijas pretrunīgā daba izpaužas tajā, ka iespējas paplašinās, taču to sadalījums kļūst nevienlīdzīgāks un tas tautas attīstībā rada nopietnas problēmas.…
