Noziedzības cēloņus un sekas skaidro dažādas noziedzības teorijas un skolas. Noziedzības teorijas ar cēloņsakarību palīdzību izskaidro faktus, t.i., izskaidro noziedzības situāciju, ļauj prognozēt jaunus faktus.
Sistemātiski noziedzības pētījumi sākušies XVIII gadsimta otrajā pusē. Nosacīti šos pētījumus var iedalīt trīs periodos:
klasiskajā (XVIII otrā pusē – XIX gadsimts otrā trešdaļa);
pozitīvisma (XIX gadsimta pēdējā trešdaļa – XX gadsimta 20.gadi);
mūsdienu periodā (XX gadsimta 30.gadi - mūsdienas). 1
Līdz šai dienai nav vienotas noziedzības teorijas, bet pastāv dažādas teorijas un virzieni, kas pēta vienu un to pašu sociālo parādību – noziedzību. Mūsdienās galvenie teorētiskie virzieni, kas izskaidro noziedzību, ir socioloģiskā un sociālpsiholoģiskā pieeja.
Klasiskajā periodā priekšstatus par noziedzību sniedza Č.Bekarija darbā „Par noziegumiem un sodiem” (1765), kurā tiek pausti uzskati par cilvēka noziedzīgās uzvedības dabu. Č.Bekarija radīja savam laikam jaunu teoriju: cilvēka tikumiskās un politiskās uzvedības pamatā ir trīs avoti: Dieva atklāsme, dabiskie likumi un labprātīgās sabiedriskās attiecības. 2
Nākamo divsimt gadu laikā uzskati par noziedzīgu uzvedību un cīņu pret to ir attīstījušies diezgan strauji vairākos virzienos: bioloģiskais, psiholoģiskais un socioloģiskais.
Runājot par noziedzības cēloņu bioloģiskajām koncepcijām, tad jāatzīmē, ka kriminologi reti tos formulē tīrā rafinētā veidā. Laikam tikai šīs koncepcijas „tēvs” Č.Lombroso un tikai savu pētījumu pirmajā etapā sludināja to tādā veidā. 3Č.Lombroso darbā „Noziedzīgais cilvēks” vērsa uzmanību uz to, ka eksistē noziedznieka iedzimts anatomisks tips. Pašlaik zināms, ka šāds pieņēmums ir kļūdains, taču Č.Lombroso mēģināja noteikt saistību starp noziedzīgu uzvedību un noziedznieka personību.4
Socioloģiskā virziena pamatā bija O.Konta idejas. Vēlāk šo virzienu papildināja Vācijā F.Lists, Itālijā E.Ferri, R.Garafalo, Krievijā – M.Duhovskojs, S.Pozdniševs. …