Latvijā pašreiz ir vērojamas negatīvas sociāli psiholoģiskas iezīmes, kas būtiski ietekmē arī noziedzības stāvokli: pieaug iedzīvotāju anonimitāte, tas ir, iespējas veikt jebkuru likumpārkāpumu, bez pārkāpuma reģistrācijas un personas iespējamās identifikācijas. Rezultātā pieaug latentie, it īpaši saimnieciskie noziegumi un ir zems reģistrēto noziegumu atklāšanas līmenis. Veidojas arī autonoms uzvedības modelis (nepakļāvība valsts struktūru un likuma prasībām). Personisko prasību apmierināšana kļūst primāra un dominējoša attiecībā pret sabiedrības, valsts un citu cilvēku vajadzībām un prasībām.
Ne tikai Latvijā, bet visā pasaule ir jāsaskaras ar to, ka personas zog, krāpjas, aplaupa un cenšas daudzos citos nelikumīgos veidos iegūt naudu, dažādas vērtslietas, kustamu un nekustamu īpašumu. Autors uzskata, ka tas ir atkarīgs no tā, kāda ekonomiskā situācija valda valstī, kurā personas dzīvo kā arī no personas individuālajām iezīmēm un apkārtējās vides. Ir skaidrs, ka daļu no cilvēkiem, kas paveic noziedzīgus nodarījumus, protams, vada atriebība, dusmas, naids, aizvainojums, utt, bet statistika liecina, ka lielākā daļa noziedzīgi nodarījumi tiek pastrādāti dēļ tā, ka persona cenšas ar vardarbību, atklātā vai slēptā veidā iegūt svešas personas mantu, kas liecina par to, ka personai nepietiek ar to, kas viņai jau ir. Savukārt tas nozīmē to, ka noziegums tiek pastrādāts ekonomiskā stāvokļa dēl vai dēļ alkatības.
Šajā darbā autors mēģinās noskaidrot kādi ekonomiskie cēloņi un apstākļi veicina noziedzības attīstību. Kā šos cēloņus un apstākļus samazināt, lai šāda veida noziegumi netiku pastrādāti.