Attīstoties mūsu sabiedrības dzīvei, strauji mainās un norit izmaiņas politiskajās un ekonomiskajās, sociālajās sfērās. Šīs izmaiņas rada nedrošības sajūtu kā pieaugušajos, tā arī pusaudžos. Ir radusies pretruna starp sabiedrībā paustajām vērtībām un līdzekļiem, ar kuru palīdzību būtu sasniedzams, kā pievilcīgi, tā arī likumīgi, mērķis.
Kopš pastāv noziedzība, cilvēka prātu allaž nodarbinājis jautājums: kādi ir tā cēloņi, kāpēc cilvēki izdara noziegumus, kā panākt, lai noziegumu nebūtu. Cīņa pret noziedzību ir nopietns valstisks uzdevums, kas prasa pastāvīgu partijas un visu mūsu sabiedrības apzinīgo uzmanību.
Tradicionāli tiek uzskatīts, ka noziedzība narkotikas, alkoholisms, prostitūcija un citi fenomeni ir deviance, jo tas deformējot indivīdu vērtību orientācijas, tos garīgi un fiziski kropļojot un pat fiziski iznīcinot, bremzē kopējo sabiedrisko attīstību un kavē civilizācijas procesu. Neapšaubāmi, ka visdažādākās antisociālās parādības un novirzes indivīdu un grupu uzvedībā negatīvi ietekmē personību vajadzību veidošanas procesu un līdzekļu izvēli to apmierināšanā.
Ar terminu “deviācija” socioloģijā un kriminoloģijā ir pieņemts apzīmēt uzvedību, kura ir novirzīta no vispārpieņemtajiem standartiem un normām. Deviances pēc sava satura un virzības var būt gan negatīvas(likumpārkāpumi, amorālā rīcība), gan arī pozitīvas(varoņdarbi, ģeniālu cilvēku darbības produkti u.c.) (Vilks,1998:138)…