Novērošana kā socioloģiskās pētniecības metode

NOVĒROŠANAS JĒDZIENS
Pētot kādu sabiedrībā pastāvošo problēmu, mēs varam to izzināt visdažādākajos veidos gan kvalitatīvā, gan kvantitatīvā aspektā. Viena no kvalitatīvā pētījuma metodēm ir novērošana, par kuru sīkāk aprakstīšu arī šajā referātā.
Katrs cilvēks ik dienas sastopas ar dažādu situāciju novērošanu, piemēram, braucot sabiedriskajā transportā, mēs vērojam (novērojam) pasažierus mums apkārt vai cilvēkus uz ielām, taču šajā gadījumā šī novērošana ir haotisku un neorganizētu gadījuma iespaidu apkopojums bez noteikta mērķa. Parasta, ikdienišķa novērošana jāatšķir no zinātniskās novērošanas. Zinātniskajai novērošanai raksturo šādas iezīmes:
tā tiek pakļauta noteiktam pētniecības mērķim, konkrētiem uzdevumiem;
novērošanas norise īstenojas saskaņā ar izstrādāto programmu (procedūru);
novērošanas materiāli pēc noteiktas metodikas tiek fiksēti speciālos pētniecības dokumentos – dienasgrāmatās, protokolos, kartēs, kā arī ar tehnisko līdzekļu palīdzību;
novērošanas ceļā iegūtai informācijai noteikti jābūt pārbaudāmai (kontrolējamai) drošības un noturības ziņā.
Novērošanai socioloģijā piemīt ne tikai zinātniskās novērošanas vispārīgās iezīmes, bet arī specifiskas iezīmes, kuras palīdz atšķirt socioloģisko novērošanu no dabaszinātniskās novērošanas. Socioloģiskās novērošanas specifiku veido socioloģiskā pētījuma īpatnības, ko nosaka personību, grupu, šķiru izturēšanās un darbības izpēte…