Organizācijas veidojas no atsevišķiem tās locekļiem – indivīdiem. Ar jēdzienu „indivīds” tiek apzīmēts konkrēts cilvēks, kuram ir homo sapiens sugai nozīmīgas īpašības un dzīves veids. Indivīds vienlaikus ir gan bioloģiska, gan sociāla būtne. Uzsvaru jāliek uz faktu, ka indivīdam nepārprotami piemīt tieksme pēc sabiedrības, pēc cilvēkiem apkārt, pēc sociāla kontakta. Visa indivīda attīstība notiek sabiedrībā, pašas nozīmīgākās indivīdu īpašības, veidojas attīstoties kā sociālai būtnei - apziņa, pārliecība, zināšanas, mērķi, intereses, profesionālās iemaņas utt. Te veidojas jauns jēdziens – „sociālais indivīds”. Tas ietver vēsturiski konkrētā sabiedrībā dzīvojošu cilvēku, kura rīcībā un uzvedībā atspoguļojas šīs sabiedrības īpatnības. Sabiedriskā kopienā, grupā vai organizācijā no indivīda veidojas personība. Personība jau ir visbagātākā un dziļākā sociālā kvalitāte, kas piemīt cilvēkam kā sociālam indivīdam. Personība ir indivīda sociālo iezīmju kopums, kas izveidojies, cilvēkam dzīvojot konkrētā sabiedrībā. Taču personībai vienmēr piemīt sociāli tipiskais – kaut kas, kas raksturīgs visiem konkrētās sabiedrības locekļiem, tās sociālās iezīmes, īpašības, kas radušās indivīda pašattīstības procesā. Tātad personību varam arī daļēji saukt par sabiedrības spoguli. Svarīgs aspekts, runājot par socializāciju, ir tas, ka cilvēks, kas attīstījies par indivīdu un apliecinājis sevi par personību, tiecas kļūt arī par atzītu individualitāti. Veids, kā katrs to panāk, ir atšķirīgs.
Socializācija ir process, kurai cauri iziet ikviens sabiedrības loceklis. To var definēt dažādi – lūk, viens no formulējumiem: „socializācija ir process, kurā indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un vērtības, kas nepieciešami viņa veiksmīgai funkcionēšanai pastāvošajā sabiedrībā. Socializācija aptver visus kultūras, apmācības un audzināšanas procesus, ar kuru palīdzību cilvēks iegūst sociālu dabu un spēju piedalīties sabiedrības dzīvē.” Socializācijas procesā cilvēks jau iemanto un iemācās konkrētus statusus un lomas. Uz tiem balstoties, viņš tad arī tālāk cenšas attīstīt savu socializāciju. Cilvēks socializējas visu dzīvi, sākot jau no bērnības. Par pieaugušo socializācijas īpatnību tiek uzskatīta bērnībā apgūto uzvedības psiholoģisko tendenču pārvarēšana, ja tās izrādās neefektīvas pieaugušo dzīvē.
…
